Ādolfa Hitlera vācu armijas virspavēlniesības mītne Gierložā Vācijas kara laikā ar Padomju Savienību. Tā aizņēma 250 hektāru meža. Šeit dzīvoja apmēram 3500 cilvēku. Tie bija dažādu pakāpju militārie darbinieki un darbā uz Galveno mītni norīkotās civilās personas, bet bez ģimenēm.
Mītne atradās Rastenburgas (šobrīd Kentšina) piepilsētas mežā, jo:
-tā bija Austrumprūsijas teritorija, kas kādreiz piederēja III Reiham, tādējādi atviegloja celtniecības sagatavošanu un tās veikšanu, bet vēlāk mītnes darbību;
-biezs, jauktu koku piepilsētas mežs veiksmīgi maskēja šeit būvētos objektus, bet esošā dzelzceļa līnija un ceļš nodrošināja brīvu cilvēku, būvmateriālu un tehnisko iekārtu pārvadāšanu;
-apkārtnē esošie ezeri un purvi apgrūtinājā visāda veida ienaidnieka karaspēku uzbrukumus. Teritorija, starp citu bija ļoti stipri fortificēta;-tuvumā esošie kara lidlauki pasargāja pret gaisa uzbrukumiem.
Vietējo iedzīvotāju maldināšanai, pirms celtniecības uzsākšanas, tika izplatītas baumas par ķīmiskās rūpnīcas celtniecību piepilsētas mežā, kas piederēs firmai „ Chemische Askania Werke” no Berlīnes. Tam par apstiprinājumu, drīz pēc tam, pie iebrauktuves mežā no Kentšinas puses tika izvietots liels uzraksts – ķimiskā rūpnīca „ Askania”.
Mmītni būvēja vācu celtniecības organizācija - tā saucamā Todta Organizācijas (OT). Nosaukums cēlies no tās dibinātāja un pirmā vadītāja bruņojuma un munīcijas ministra Fritza Todta vārda. Ap 3 līdz 5 tūkstoši (atkarībā no vajadzības) Todta Organizāciju strādnieku dzīvoja Kentšinā un katru dienu tika vadāti uz darbu. Pretāji dažādu veidu baumām šie cilvēki netika nošauti, bet karu pārcietuši celtnieki un Mītnes iedzīvotāji pēc kara apmeklēja to kā tūristi. Celtniecības darbi uzsākti 1940.gada rudenī un tika nepārtraukti veikti līdz 1944.gada novembrim, līdz pēdējai Hitlera uzturēšanais dienai. Šo četru gadu laikā tika uzbūvētas aptuveni 200 dažādas nozīmes un nepieciešamības celtnes.tās bija dzīvojamās ēkas, biroji, administratīvās, viesnīcu, kazino, tējnīcas, kafejnīca, kino, sauna, apsardzes telpas, noliktavas utml., kā arī varenas dzelzsbetona pretgaisa patvertnes, kuras šodien saucam par bunkuriem. Šeit darbojās ūdensvada tīkls, kanalizācijas sistēma, notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, centrālapkures katlu māja elektrostacija, dzelzceļa stacija ar atzarojumiem, divi lidlauki, pat siltumnīca, krurā audzēja dārzeņus Ādolfa Hitlera veģetāriešu ēdieniem. Ceļi bija asfaltēti vai betonēti, kuri tika apgaismoti ar laternām.
Šodienas Mītnes nosaukums – Vilku Midzenis ir cēlies no burtiskā vācu tulkojuma – Wolfsschance kas ceļas no Hitlera partija pseidonīma divdesmitajos gados – Wolf jeb vilks. Tādu nosaukumu mītnei piešķira pats Hitlers. Nosaukumu Wolf viņš izmantoja arī citām mītnēm ( Wehrwolf – Ukrainā, Wolfsschlucht – Beļģijā, Wolfsschlucht II – Francijā.)
Būvējot šo sevišķo pilsētiņu III Reiha spokiem, sevišķu uzsvaru lika tās maskēšanai un drošībai. Būvētajām celtnēm bija plakani jumti ar paaugstinātām malām. Tādējādi iegūtajos padziļinājumos pildīja zemi, sēja zāli, stādīja kokusun krūmus.
Tādā veidā uz jumtie auga mežs. Sienas tika pārklātas ar speciālu meskējošu apmetumu. Tas bija betona, zaļi – pelēkas krāsas, zāles un koka skaidu maisījums.
Pie celtnēm pieguļošās teritorijas un ceļus nosedza ar maskējošiem tīkliem. Tas bija tīklas no tievas cinkotas stieples, pie kuras stiprināja šauras sintētiska meteriāla lentītes(skuju imitācijas)vai tā paša materiāla dažādas formas un izmēru audekla gabalus.virs ceļiem uzstādīja koka balstus, kurus no augšas un sāniem apsedza ar maskējošiem tīkliem. Tādējādi no lidmašīnām nebija redzmas nedz celtnes, nedz ceļi, nedz cilvēki, tikai mežs.Periodiski virs Mītnes tika veikti pārbaudes lidojumi, tika veikti foto uzņēmumi un visi pamanītie trūkumi nekavējoties likvidēti.
Drošības labad Mītne tika apjozta ar 150 metrus platu un 10 kilometrus garu mīnu laukum kurā tika izvietoti ložmetēji, prettanku lielgabali, novērošanas torņi un apmēram 80 dažāda veida grūti atklājamas mīnas( koka, stikla un betona ietvaros). Mītnē varēja nokļūt trijās vietās. Tur bija apsardzes posteņi. Rietumos apsardzes postenis atradās meža malā pie Kentšinas ceļa, austrumos – pretējā meža malā, bet dienvidos meža biezoknī pa ceļam uz lidlauku. Mītne tika sadalīta trijā nožogotās joslās, un tajās tika ierīkoti iekšējie sargposteņi. Visur bija caurlaižu sistēma. Tās mainīja ļoti bieži, dažās vietās pat katru dienu.
Hitlers kopās ar augstāko vācu armijas komadējošo sastāvu ieradās Vilku Midzenī 1941.gada 24. Jūnijā un uzturējās tur līdz 1944.gada 20. Novembrim, kad tuvojošās frontes dēļ bija spiests to atstāt un doties uz Berlīni. Pēc divām dienām 1944.gada 22. Novembrī feldmaršals Vilhelms Keitels rakstiski izdod pavēli par Mītnes uzspridzināšanu, kas notika 1945. gada 24. janvārī. Pēc frontes līnijas aiziešanas poļu karavīri uzsāka Vilku Midzeņa atmīnēšanu, kas ar pātraukumiem turpinājās līdz 1955.gada rudenim.
