Stāsts pārdomām #82

Bertas vīrs bijis viens no cienījamākajiem gidiem šajā reģionā, kurš medības uzskatīja par vietējo tradīciju ievērošanu, nevis par mežonīgu sporta veidu. Pateicoties viņam, Viskosas mežos tika radīts dabas rezervāts, mērs pieņēma likumus, kas aizsargāja vairākas izmirstošas sugas, bet par katru nošauto dzīvnieku tika pieprasīta nodeva un iegūtā nauda izlietota sabiedrības labā.
Šis vīrs, piedaloties medībās, centās iemācīt medniekiem kaut ko no savas dzīves gudrības. Kad medībās atbrauca kāds bagāts, bet nepieredzējis vīrs, viņš to aizveda uz neapdzīvotu vietu. Tur viņš nolika uz akmens alus skārdeni, atkāpās apmēram piecdesmit metrus un ar vienu šāvienu aizlidināja to pa gaisu.
“Es esmu labākais šāvējs visā apkārtnē,” viņš teica. “Un tagad es tev iemācīšu, kā kļūt par tikpat labu šāvēju.”
Bertas vīrs nolika alus skārdeni atpakaļ uz akmens, atkāpās apmēram tādā pašā attālumā, izvilka no kabatas lakatiņu un palūdza aizsiet sev acis. Tūlīt pat viņš nomērķēja skārdenes virzienā un izšāva.
“Vai es trāpīju?” viņš vaicāja, noraudams apsēju no acīm.
“Protams, ka nē!” atsaucās nepieredzējušais mednieks, apmierināts, ka lepnais gids tik pazemojoši izgāzies. “Lode aizsvilpa pavisam uz citu pusi. Diez vai jūs varēsiet man kaut ko iemācīt.”
“Es jums tikko parādīju, kas ir pats svarīgākais dzīvē,” Bertas vīrs atbildēja. “Ja gribat kaut ko sasniegt, vienmēr turiet acis vaļā, esiet uzmanīgs un apdomājiet, ko īsti vēlaties. Nevar trāpīt izraudzītajā mērķī aizsietām acīm.”