Karstā vasaras dienā pa putekļainām pilsētas ielām ceļā bija devies vīrs ar savu dēlu un ēzeli. Tēvs sēdēja uz ēzeļa, bet dēls to veda.
„Nabaga bērns,” teica kāds garāmgājējs, „tavas mazās kājiņas cenšas neatpalikt no ēzeļa. Kā tu, lielais cilvēk, vari slinkojot jāt uz ēzeļa, kamēr tavs mazais dēls skrien tam nopakaļus!”
Vīrs ņēma vērā šo aizrādījumu, nokāpa no ēzeļa un uzsēdināja uz tā zēnu. Pagāja pavisam neilgs laiciņš, līdz kāds cits garāmgājējs skaļi teica: „Kāds kauns! Mazais izpleties uz ēzeļa kā sultāns, tai pat laikā, kad viņa vecais tēvs iet ar kājām.”
Šī piezīme sāpīgi aizskāra puišeli, un viņš lūdza tēvu sēsties uz ēzeļa viņam aiz muguras.
„Vai kādreiz esat redzējuši vēl ko briesmīgāku?” – ierunājās kāda lakatā ietinusies sieviete. – Tāda cietsirdība pret dzīvnieku! Nabaga ēzelīša mugura ir ielīkusi, bet vecais un tā dēls izlaidušies uz tās kā uz dīvāna. Kādas šausmas!”
Abi kritikas objekti paskatījās viens uz otru un bez vārdiem nokāpa no ēzeļa. Paspēruši tikai dažus soļus, viņi izdzirdēja nākošā garāmgājēja teikto: „Paldies Dievam, ka es neesmu tik stulbs. Kādēļ jūs divi ejat ar kājām un ļaujat iet savam ēzelim nenoslogotam? Kaut vai viens no jums izmantojiet iespēju jāt uz tā.”
Tēvs ielika maizes doniņu ēzelim mutē, uzlika roku dēlam uz pleca un noteica: „Lai arī ko mēs darītu, vienmēr kāds tam nepiekrīt. Domāju, ka vienīgi mēs paši varam izlemt, kas mums ir tas labākais.”
Morāle: īstajā brīdī un īstajā laikā spējiet pieņemt sev vajadzīgo lēmumu un izmantot tā piepildīšanā visu, ko Dievs un daba jums ir devuši.
