Mūsu stāsts sākās vidusskolas pēdējās klases vēlā rudenī. Iepazīšanās bija pavisam ikdienišķa-kopīgā drauga dzimšanas dienā. Stundām ilga sēdēšana parkā uz soliņa,skūpstīšanās lietū,kad sākās ziema,tāpat-stundām ilga salšana ārā. Mēģinājumi vienam otru sasildīt... Ar skūpstiem,glāstiem,vienkārši izjūtot viens otru..
Bijām kā pielipuši viens pie otra.Arī jau grasoties doties mājās, vēl stundu nostāvējām pie manām mājām,cenšoties atvadiities- skūpstoties,skūpstoties,skūpstotiesun ik pa laikam uzklausot kādas tantiņas vai onkulīša pieziimes par neaudzinātiem jauniešiem.
Lai gan ārā bija auksts, vienalga mūsu randiņi ilga vismaz piecas sešas stundas. Sākumā gan mūsu attiecības no pārējiem slēpām, bet ar laiku jau viss vienalga nāk gaismā. Visi bija ļoti priecīgi par mums, izņemot mana drauga ģimeni.
Man par to nebija ne mazākās nojausmas, jo viņi pret mani izturējās ļoti jauki, bet, kā beigās izrādījās, viņi jjau labu laiciņu draugam bija skalojuši smadzenes. Un iemesls — viņa ģimene ir kristīga, manējā nav. Un viņi man pat nedeva nekādu iespēju. Biju nolemta atraidīšanai jau pašā sākumā, kad viņiem fakts par mūsu attiecībām kļuva zināms. Viņi pat necentās noskaidrot, vai es ticu Dievam, vai spētu iekļauties šādā ģimenē vai ne. Viņi pat nedeva man iespēju, jo zinu — es spētu, jo tik tiešām ticu. Bet drauga vecākiem to parādīt man nebija lemts, jo viņi panāca, ka arii mans puisis sāk uzskatīt tāpat — ka es nespēšu.
Tā nu beidzās kā mans Romeo un Džuljetas stāsts. Šoreiz diemžēl ģimene bija stiprāka par mīlestību, jo, lai kā centos viņam iestāstīt, lai dod man iespēju, viņš bija nelokāms.
