Šizofrēnija (no grieķu izcelsmes vārdiem schizein (σχίζειν, “sašķelties”) un phrēn, phren- (φρήν, φρεν-, "prāts”) ir garīga slimība, kam raksturīgi realitātes uztveres vai interpretācijas traucējumi. Tie visbiežāk izpaužas kā dzirdes halucinācijas, paranoīdi vai citādi murgi, vai dezorganizēta runa un domāšana, nozīmīgas sociālās adaptācijas un/vai darba spēju traucējumi. Simptomi parasti rodas jauniem pieaugušajiem, tie skar apmēram 1.0 % populācijas.
Pētījumi liecina, ka ģenētika, apkārtējā vide agrīnā bērnībā, neirobioloģiskie faktori, kā arī psiholoģiskie un sociālie procesi ir nozīmīgi slimību veicinoši aspekti, lai arī neviens no tiem nav apstiprināts kā tās galvenais cēlonis. Pašreizējā psihiatriskā izpēte koncentrējas uz neirobioloģisko faktoru apzināšanu, taču diemžēl skaidrs organisks cēlonis tā arī nav atrasts. Daudzo iespējamo simptomu kombināciju dēļ notiek diskusijas par to, vai šī diagnoze attiecināma uz vienu slimību, vai vairākiem savstarpēji nesaistītiem sindromiem. Par spīti etimoloģijai, šizofrēnija nav tas pats, kas disociatīvi personības traucējumi, lai arī nereti tā tikusi dēvēta par multipliem personības traucējumiem jeb sašķeltu personību. Vēl aizvien šīs divas diagnozes sabiedrībā tiek jauktas.
Pastāv uzskats, ka šī slimība galvenokārt ietekmē uztveri, kaut parasti tā arī izraisa hroniskas uzvedības un emocionālas problēmas. Cilvēkiem ar šizofrēnijas diagnozi nereti tiek atklāti arī citi patoloģiski stāvokļi, to vidū klīniskā depresija un trauksme. Apmēram 40% gadījumu ir novērojama arī atkarību problēmas. Palielināto fiziskās veselības problēmu un augstā pašnāvības riska dēļ vidējais dzīves ilgums šīs slimības pacientiem ir par 10 - 12 gadiem mazāks nekā veseliem cilvēkiem.
Šizofrēnijas veidi
Paranoīda šizofrēnija mēdz sākties salīdzinoši vēlu, 30 - 45 gadu vecumā. Diagnostikai ir nozīmīgi primārie domāšanas traucējumi un murgu īpatnējais veids vai to neiespējamība. Autisms šķietami ir diezgan neuzkrītošs, bet iekšējā pasaule šiem cilvēkiem ir dziļi psihotiska, tajā pašā laikā ilgi saglabājot labu sociālo piemērošanos. Slimniekiem nereti rodas milzīga trauksmaina bojāejas izjūta, kas pārņem ar tādu spēku, ka, baiļu sviedriem pludojot, slimnieki sit galvu pret sienu. Iespējams, ka tas ir mokošākais no visiem cilvēka pārdzīvojumiem. Citi slimnieki ir pārliecināti par sava pasaules glābēja lomu, vienlaikus jūt izspiegošanu pa radio un TV un halucinācijas. Reizēm slimajam „it kā zvīņas nokrīt no acīm" un pēkšņā gaišredzībā viņš izprot noslēpumainas sakarības. Parasti tas vēsta par psihozes padziļināšanos.
Hebefrēniskā šizofrēnija (nediferencēta šizofrēnija) ir raksturīga jaunībā ar straujām pārejām no ārkārtīgi stiprām psihotiskām līdz baiļpilnām izpausmēm. Galvenais simptoms ir domu bloķēšana un pārliecība, ka visu diktē sveši spēki. Bieži ir halucinācijas un regresīva (reizēm destruktīva) rīcība. Vienkāršā forma ir salīdzinoši reta. Tai raksturīgs pakāpenisks psihiskas atsvešinātības pieaugums, pasivitāte un apātija. Uzvedība kļūst aizvien nesakarīgāka. Tādos gadījumos galvenie ir šizofrēnijas pamatsimptomi, papildsimptomi ir retāki, un slimība sākas ap 18 - 25 gadu vecumu. Prognoze ir slikta! Pēc katra paasinājuma jūtas mēdz aizvien vairāk notrulināties, hroniskā stadijā defekts ir neatgriezenisks.
Katatoniskā šizofrēnija arī mēdz sākties diezgan pēkšņi, ap 25 - 35 gadu vecumu. Muskuļu katatonijas laikā slimais neēd, nedzer, un stāvoklis drīz kļūst bīstams dzīvībai. Reizēm vērojami hiperaktīvi uzbudināti katatoniski stāvokļi. Šizofrēnijas diagnoze ir pierādīta vienīgi tad, ja konstatē arī primārās šizofrēniskās domāšanas pazīmes, jo katatoniskie sindromi iespējami arī vairāku citu psihožu laikā. Mūsdienās katatoniskā šizofrēnija ir retums.
Pazīmes un simptomi
Cilvēkam, kam diagnosticēta šizofrēnija, ir raksturīgi šādi simptomi: dezorganizēta domāšana, dzirdes halucinācijas un murgi. Smagākos gadījumos pacients var ilgstoši klusēt, sastingt neērtās pozās vai satraukties bez jebkāda iemesla. Tās ir katatonijas pazīmes. Pašreizējā slimību klasifikācijas sistēma nosaka, ka simptomiem jābūt nepārtraukti vismaz vienu mēnesi.. Psihozes, kas līdzinās šizofrēnijai, bet ir īsākas, tiek dēvētas par akūtiem un pārejošiem psihotiskiem traucējumiem. Šizofrēniju nevar diagnosticēt pēc vienas pazīmes, un visas tās pazīmes var rasties arī citu medicīnisku vai psihiatrisku stāvokļu dēļ.
Vēlīnie pusaudža un agrīnie pieaugušā gadi ir laiks, kad šizofrēnija sevi piesaka visbiežāk. Pēdējā laikā lielas pūles tiek pieliktas slimības prodromālās (pirms-sākšanās) fāzes noteikšanai un ārstēšanai. To iespējams atklāt līdz pat 30 mēnešiem pirms simptomu sākšanās, bet tā var noritēt arī ilgāk. Pacientiem, kuriem vēlāk attīstās šizofrēnija, prodromālajā fāzē var parādīties nespecifiski simptomi, piemēram, attālināšanās no sabiedrības, aizkaitināmība un disforija, kā arī pārejoši vai pašierobežojoši psihotiski simptomi.
Pozitīvie un negatīvie simptomi
Šizofrēnija bieži tiek raksturota ar pozitīviem (jeb produktīviem) un negatīviem (jeb deficīta) simptomiem. Pozitīvie simptomi ir murgi, dzirdes halucinācijas un domāšanas traucējumi, kas parasti tiek uzskatīti par psihozes izpausmēm. Negatīvie simptomi šādi tiek dēvēti tādēļ, ka tos uzskata par normālo pazīmju vai spēju zaudējumu vai zudumu. Raksturīga vienmuļa un trula emocionālā pasaule un emocijas, runas nabadzība, gribas un motivācijas trūkums. Par spīti tam, ka šizofrēnijas slimniekiem emocionālais stāvoklis ir notrulināts, jaunākie pētījumi liecina, ka nereti tiem ir normāls vai pat paaugstināts emocionalitātes līmenis, īpaši attiecībā uz saspīlētiem vai negatīviem notikumiem. Nereti tiek aprakstīta trešā simptomu grupa – dezorganizācijas sindroms, kam raksturīga haotiska runa, domas un uzvedība.
Epidemioloģija
Lai arī šizofrēnija vienlīdz bieži skar kā vīriešus, tā sievietes, tā parasti agrāk izpaužas vīriešiem. Slimība visbiežāk sākas 20 – 28 gadu vecumā vīriešiem un 26 – 32 gadu vecumā sievietēm. Daudz retāk sastopami gadījumi, kad šizofrēnija rodas bērnībā, kā arī vēlīnos pusmūža un mūža norieta gados. Šizofrēnijas sastopamība parasti tiek lēsta kā 1% no populācijas. Par spīti izplatītajam uzskatam, ka šizofrēnija cilvēkus dažādās pasaules vietās skar vienlīdz bieži, tās sastopamība pasaulē un pat konkrētu valstu robežās ir atšķirīga. Ir pētījumi, kas nepārprotami liecina par saistību starp urbanizētu dzīves veidu un šizofrēnijas diagnozi pat tādos gadījumos, kad tika kontrolēti citi faktori, piemēram, dažādu vielu lietošana, etniskā grupa un sociālie aspekti.
Ģenētika
Uzskati par iedzimtības lomu šizofrēnijas attīstībā mēdz atšķirties, jo pastāv grūtības nošķirt apkārtējās vides ietekmi no ģenētiskajiem faktoriem. Gadījumos, kad tuvāko asinsradinieku vidū jau ir novērota saslimstība ar šizofrēniju, saslimstības risks var būtiski palielināties. Iespējams, ka šizofrēnija ir kompleksas iedzimtības stāvoklis, vairākiem gēniem mijiedarbojoties un radot vai nu šizofrēnijas risku, vai arī atsevišķus šīs slimības attīstību veicinošus faktorus. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka gēni, kas veicina šizofrēnijas attīstības risku, ir nespecifiski, un tie var palielināt arī citu psihotisku traucējumu, piemēram, bipolāru traucējumu, attīstības risku. Nesen veiktos pētījumos atklāts, ka ar palielinātu šizofrēnijas risku ir saistītas arī retas, niecīgu DNS sekvenču delēcijas vai duplikācijas gēnos (kas zināmas kā kopiju skaita variācijas). Retajām mutācijām, kas atklātas tikai šizofrēnijas slimniekiem, piemīt lielāks potenciāls postoši ietekmēt ar smadzeņu darbību saistītos gēnus un tādējādi izraisīt šizofrēniju. Šajā pētījumā tika arī secināts, ka šizofrēniju, iespējams, izraisa daudzas un dažādas mutācijas daudzos un dažādos gēnos, un katra no šīm mutācijām noved pie smadzeņu attīstībai nozīmīgu pamatsistēmu izjaukšanas.
Prenatālā attīstība
Tiek uzskatīts, ka slimību izraisošie faktori sākotnēji var rasties agrīnā nervu sistēmas attīstības posmā, proti, grūtniecības periodā, tādējādi palielinot šizofrēnijas attīstības risku vēlākā dzīves laikā. Interesants ir atklājums, ka cilvēki, kam diagnosticēta šizofrēnija, biežāk ir dzimuši ziemā vai pavasarī (vismaz ziemeļu puslodē). Nesen iegūtie pierādījumi liecina, ka arī infekcijas prenatālajā periodā veicina šizofrēnijas attīstības riska iespējamību vēlākā dzīvē, t.i., ka pastāv saikne starp attīstības patoloģijām grūtniecības laikā un slimības attīstības risku.
Sociālie faktori
Par vienu no šizofrēnijas riska faktoriem tiek uzskatīta dzīve pilsētas vidē. Arī sociālā nelabvēlība (nabadzība un ar sociālajām problēmām saistīta migrācija, rasu diskriminācija, ģimenes disfunkcija, bezdarbs un slikti sadzīves apstākļi) ir viens no riska faktoriem. Pie riska faktoriem pieskaitāmas arī bērnībā gūtās traumas un/vai vardarbība. Slikta audzināšana netiek iekļauta riska faktoru vidū, bet neatbalstošas, disfunkcionālas attiecības ģimenē var palielināt slimības risku.
Toksikomānija
Saistība starp šizofrēniju un toksikomāniju ir sarežģīta tajā ziņā, ka ir grūti noteikt skaidru cēloņu-seku saistību starp atkarību izraisošo vielu lietošanu un šizofrēniju. Pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka noteiktu vielu lietošana dažiem cilvēkiem var izraisīt vai nu šizofrēnijas rašanos, vai arī tās atsākšanos. Piemēram, amfetamīni izraisa dopamīna pārprodukciju, kas tiek uzskatīta par daudzu šizofrēnijas simptomu cēloni (tā pazīstama arī kā šizofrēnijas dopamīna hipotēze), līdz ar to amfetamīni var pasliktināt šizofrēnijas simptomus. Šizofrēniju var izraisīt arī pārmērīga marihuānas, halucinogēno vai stimulējošo vielu lietošana.
Psiholoģiskie faktori
Kā šizofrēnijas attīstības faktori tiek minēti arī vairāki psiholoģiski mehānismi. Cilvēkiem, kuriem diagnosticēta šī slimība vai arī riska grupā esošajiem, īpaši stresa vai sarežģītu situāciju gadījumos, rodas kognitīvi traucējumi, piemēram, pārmērīga uzmanība pret potenciāliem draudiem, vēlme izdarīt pārsteidzīgus secinājumus un nepārdomātus attiecinājumus, traucētas spriešanas un sociālā konteksta/garīgo stāvokļu izpratnes spējas, grūtības atšķirt iekšējo runu no ārējiem avotiem nākošas runas, kā arī kavēta vizuālā uztvere un uzmanības koncentrācija. Par spīti tam, ka šizofrēnijas pacientiem bieži vērojamas „notrulinātas emocijas”, jaunākie pētījumi liecina, ka daudzi no viņiem emocionāli ir ļoti jūtīgi (īpaši attiecībā uz saspīlētiem vai negatīviem notikumiem) un ka šāds jūtīgums var izraisīt predispozīciju pret šo slimību.
Prognozes
Daudzos starptautiskos pētījumos ir konstatēts labvēlīgs ilgtermiņa iznākums apmēram pusei no šizofrēnijas slimniekiem, tiesa gan, ar nozīmīgām variācijām starp indivīdiem un reģioniem. Vienā retrospektīvā pētījumā tika atklāts, ka apmēram trešdaļa cilvēku atveseļojās pilnībā, apmēram trešdaļai novēroja stāvokļa daļēju uzlabošanos, savukārt vienai trešdaļai slimības gaita nemainījās nemaz. Klīniskajā pētījumā, kurā izmantoja stingrus atveseļošanās kritērijus (vienlaicīga pozitīvo un negatīvo simptomu remisija un adekvāta sociālā un profesionālā funkcionēšana nepārtrauktā divu gadu periodā), tika atklāts, ka atveseļošanās biežums pirmajos piecos gados ir 14%. 5 gadu ilgā kopienas pētījumā 62% iesaistīto pacientu tika novērota vispārēja stāvokļa uzlabošanās kā simptomātiskā, tā klīniskā un funkcionālā ziņā. Dažādu pētījumu rezultāti ne vienmēr ir salīdzināmi, jo precīza definīcija par to, kas nosaka atveseļošanos, nav plaši akceptēta, lai arī pastāv standartizēti kritēriji.
Vairāki faktori saistāmi ar labāku slimības prognozi: sieviešu dzimums, akūta (salīdzinot ar nemanāmu) simptomu sākšanās, pirmās epizodes sākums vēlākā vecumā, pārsvarā pozitīvi (nevis negatīvi) simptomi, garastāvokļa simptomu esamība un laba funkcionēšana pirms slimības manifestācijas. Pierādījumi arī liecina, ka izteikti nevēlama ietekme var būt negatīvajai attieksmei pret šizofrēnijas slimniekiem. Īpaši kritiskas piezīmes, naidīgums, autoritāra un uzbāzīga/kontrolējoša attieksme no ģimenes locekļu puses ir saistīta ar biežākiem šizofrēnijas recidīvu gadījumiem.
Mirstība
Pētījumā ar 168 000 Zviedrijas pilsoņu, kuri saņēma psihiatrisku ārstēšanu, šizofrēnijas pacientu vidējā dzīvildze bija aptuveni 80 – 85% no vispārējā populācijā novērotā dzīves ilguma. Sievietēm ar šizofrēnijas diagnozi bija nedaudz labāka sagaidāmā dzīvildze nekā vīriešiem. Ar šizofrēniju ir saistīts arī lielāks pašnāvību skaits. Nesen veiktā pētījumā atklāts, ka 30% slimnieku ar šo diagnozi vismaz reizi mūžā izdarījuši pašnāvības mēģinājumu. Cits pētījums liecina, ka 10% šizofrēnijas slimnieku mirst, izdarot pašnāvību.
Vardarbība
Saistība starp vardarbību un šizofrēniju ir strīdīgs jautājums. Pašreizējie pētījumi liecina, ka procentuāli šizofrēnijas slimnieku skaits, kuri veic varmācīgas darbības, ir lielāks nekā to cilvēku skaits, kam nav nekādu traucējumu, bet mazāks nekā citu traucējumu, piemēram, alkoholisma, gadījumā. Pētījumi liecina, ka Rietumvalstīs 5% - 10% notiesāto par slepkavību ir šizofrēnijas veida traucējumi.
Mīti un aizspriedumi šizofrēnijas sakarā
Šizofrēnija ir slimība, kuru daudzi cilvēki neizprot. Bieži cilvēkiem, kuri slimo ar šizofrēniju un viņu ģimenes locekļiem jācīnās pret mītiem un neizpratni sakarā ar šo slimību. Daudzi mīti saglabājušies pat simtiem gadu. Sabiedrībā joprojām valda maldīgi uzskati, ka:
šizofrēnijas slimnieki ir varmācīgi; no šizofrēnijas slimnieka ir jāizvairās; šizofrēnijas slimnieki ir slinki vai bezatbildīgi; šizofrēnija ir vecuma plānprātības paveids; šizofrēnija ir rakstura trūkums jeb izlaidība; šizofrēniju izraisa nepareiza audzināšana; šizofrēnija ir lipīga slimība; ārstēšana šizofrēnijas gadījumā neiedarbojas.
Bieži šie nepatiesie mīti cilvēkos izraisa bailes no šizofrēnijas slimniekiem. Viņi neizprot slimības būtību, tādēļ nevēlas būt saskarsmē ar šo cilvēku. Šizofrēnijas slimniekam ir ļoti nepieciešams līdzcilvēku atbalsts!
Varat izpildīt šizofrēnijas testu:
http://slsresidential.com/behavioral_info/selftest.asp?CatID=21
