Bija pavasaris. Gandrīz. Februāris, ieskauts kusuša sniega paliekās un aprautos ziemas atvadu čukstos. Mēnesis, kad atveras mīlētāju sirdis. Mēnesis, kurā mīlētāji atkausē ledu visā pasaulē, gan to, kas plānas sērsnas veidā apdzīvo soliņu parkā, gan to, kas valda apkārtējās sirdīs.
Noklaudzēja durvis, kas slēpās sarkanajā mūrī un automātiskā slēdzene no jauna sakampa savās skavās durvis. Pa ielu aizsteidzās jaunietis, ierāvis zodu apkaklē. Aiz viņa bruģēto ietvi noklāja viegla soļu dipoņa un sasteigts, vienmērīgs bungu solo. Tikai bungas bija tikai puiša sirds. Zāles stiebriņš izstiepās no zemes un noraudzījās uz stacijas virzienā aizejošo tēlu.
No atmiņu klades2
32
3
Viņš mīņājās autobusa pieturā. Pirksti bija sajutuši vieglus sala kodienus, bet kakls gan kā neprātīgam mežonim pieplūda siltām asinīm. Palika grūti pat elpot. Un tad viņš viņu ieraudzīja. Smalka un ārēji trausla, taču iekšēji- spēcīga un neatkarīga. Taču arī viņa vēlējās sajust tikai vienu- mīlestību. Viņi saķērās plaukstām un, aizmirsuši par visu pasauli, devās parka virzienā. Siltums no divām jaunajām sirdīm sildīja visu zemi zem kājām. Asfalta paliekas, kas likās kā ietves puzles fragmenti, uzsila un kādā vietā arī vēl kāds mazs, ziņkārīgs zāles stiebriņš izlauzās cauri asfaltam, vēloties sajust abu siržu siltumu. Viņi nepamanīja mazās pārmaiņas apkārt, bet viņi jutās kā ziedošu krūmu ieskauti.
Auksts un nemīlīgs viņus sagaidīja soliņš parkā. Apsēsties, parunāt... Pēkšņi abi saprata, ka ir pārāk samulsuši un kā norunājuši, meklēja kabatā pēc cigaretēm. Viņš pirmoreizi mūžā varēja smēķēt, nevairoties no policijas, jo beidzot bija pilngadīgs. Bet ne pieaudzis. Viņam bija tas, kā mums, pieaugušajiem, pietrūkst- tīra dvēsele. Uztraukumā puisis aizsmēķēja pats un tikai tad piedāvāja uguni meitenei. Sapratis savu kļūdu, viņš nosarka un, lai neizrādītu savu bezspēcību skaistās sievietes priekšā, ievilka kārtīgu, skaistu dūmu, ko rotaļājoties arī izpūta pēc mirkļa ārā. Dūmos viņš redzēja kaulainu roku. Viņš sarāvās un norakstīja redzēto uz spēcīgo iztēli.
Viņi piecēlās un devās mazliet dziļāk parkā. Atraduši soliņu, kas viņus neatraidīja, viņi iekārtojās sēdus uz atzveltnes un pietuvojās viens otram. Lūpas saskārās un neliels, bet tomēr labi jūtams elektrisks vilnītis izskrēja abiem jauniešiem cauri. Soliņa pamatne sāka nokust un jauniešiem palika arvien karstāk. Viņas skūpsti puisi aizrāva un viņš iedomājās "vai vispār ir kas labāks par izjustu skūpstu?", taču, nevienam neuzdotais jautājums tā arī palika bez atbildes. Puisis sāka trīcēt. Kad meitene vaicāja vai viņam auksti, viņš apjuka. Viņam bija pat ļoti silti un patīkami. Pat nevajadzēja skūpstus, tikai viņu- meiteni, ko mīl. Neviļus prātā atausa cigaretes dūmos saskatītā kaulainā roka...
Tev patiks šie raksti
