MŪSU LATVIJA
Kas ir brīva valsts? Vai tā ir valsts kurā cilvēki dara to kas viņiem patīk? Vai tā ir valsts kurā cilvēki runā kādā valodā vēlas? Vai tā ir valsts kurā cilvēkam ir tiesības uz izglītību un palīdzību ja tā ir nepieciešama?
Vai šāda ir mūsu Tēvzemes nākotne? Vai Latvijas nākotne būs pilna ar referendumiem un tautas balsojumiem? Vai tiešām mēs kā pilsoņi nevaram pierādīt neticīgajiem, ka mēs esam stiprāki nekā viņi iedomājas?
Tuvojas kārtējais referendums. Pēdējo pāris mēnešu laikā par to ir runāts vairāk nekā par kādu citu, varbūt svarīgāku tēmu Latvijā. Cilvēki ir palikuši slimi, ar to ka viņi vēlas panākt savu, bet tajā pašā laikā aizmirst par to, ka tas nav par viņiem. Tas ir par cilvēku Tev blakus. Tas ir par visiem. Ir cilvēki kuriem latviešu valoda nozīmē vairāk par visu, jo viņi par to ir cīnījušies iepriekš. Un tagad mēs to mēģinam pazudināt. Vai mēs varam cīnīties kopā?
Mūsu senči cīnijās par šo zemi un atdeva visu kas bija viņu spēkos. Daudzi atdeva pašu svarīgāko – dzīvību. Vai šādi mēs viņus atceramies? Ļaujot cilvēkiem kuriem nekad nav bijis nekāda sakara ar šo zemi nostiprināt savas prasības? Tā nav pareizi. Mums ir jābūt vienotiem. Tikai esot vienoti mēs varam godināt savu tēvu darbu. Tikai tādā veidā mēs varam godināt viņu piemiņu.
Mēs esam aizmirsuši savas saknes. Mēs esam aizmirsuši, ka latvieši ir bijuši cīnītāju tauta. Tāpat kā mūsu senči, mēs varam cīnīties par savu zemi. Ja mēs apvienotos, mēs būtu neticams spēks. Mēs nedrīkstam tikt sašķelti dēļ sabiedrības uzskatiem vai sociālajiem slāņiem. Mēs visi nākam no vienas vietas – Latvijas. Tā ir mūsu dzimtene un mūsu mājas. Tā ir vieta kur mēs jūtamies laimīgi. Tā ir vieta kur sarkanbaltsarkanais karogs plīvos līdz no Latvijas aizbrauks pēdējais latvietis vai arī paliks pēdējais cilvēks kurš ticēs Latvijas spēkiem.
Mūsu valdība netic. Daudzas no visaugstāk sēdošajām amatpersonām tic, ka mūsu valoda izzudīs. Viņiem ir vienalga. Viņi nav darījuši neko, lai nostiprinātu mūsu tautu pasaulē vai kaut vai tepat – mājās. Gadiem ilgi viņi to ir grauzuši no iekšpuses, ticot ka tā ir labāk. Labāk mums vai labāk viņiem?
Nav nekā lieliskāka kā pateikt vārdus – es esmu latvietis. Sakot šos vārdus es izjūtu godu, jo man ir liels prieks būt no šīs valsts. Lai arī maza, šī valsts ir izkarojusi savu vietu zem saules. Bet... Vai Jūs maz to atceraties?
