Makes me think 224

Šodien manai meitai palika 3 gadi. Šodien ir arī mana un manas sievas ceturtā laulību jubileja. Mana sieva nomira gada jubilejā, dodot dzīvību mūsu meitai. Bet tas, ka katru rītu redzu manu meitu smaidam man atgādina to, ka mana sieva joprojām ir šeit ar mani un ka dzīve ir brīnums.

Viņa man teica, ka dažreiz izliekas, ka viņai ir auksti, lai es ļautu viņai nēsāt savu jaku pa skolu.

Pēc 60 stundu darba katru nedēļu gandrīz 25 gadu garumā mans mazais bizness bija kļuvis par lielu kompāniju, kas ir 10 miljonu dolāru vērta. Pēc pēdējā dokumenta parakstīšanas es paņēmu savu telefonu un pārskatīju numurus tajā. Es gribēju piezvanīt kādam draugam, lai nosvinētu šo notikumu ar viņu. Bet es neatradu nevienu cilvēku, kam varētu piezvanīt. Es tobrīd sapratu cik atsvešināta dzīve no pārējiem man ir bijusi līdz šim.

Kad viens no populārajiem nosauca vienu no labākajām skolniecēm par lūzeri, viņa pagriezās pret apvainotāju, paskatījās viņa sejā un teica: „Kādēļ? Tāpēc, ka es brīvdienās lasu grāmatas un nedodos uz ballītēm un nevemju kopā ar tevi? Tāpēc, ka man pa dienu nav nevienas jēdzīgas sarunas, bet tikai 40 bezjēdzīgas sms no cilvēkiem ko knapi pazīstu? Vai tāpēc, ka man ir jāgaida līdz 30 gadu vecumam, lai es satiktu kādu ar ko varētu normāli sarunāties, nevis tā kā tagad ar tādu pakaļu kā tu.

Kartiņā, ko viņa atstāja uz gultas bija rakstīts: Pat ja tu domā, ka tu piedzīvo lielākās sāpes savā mūžā tu esi pats skaistākais cilvēks ko es pazīstu, pat brīžos, kad tev liekas, ka tu esi vis nesmukākais. Ķīmijterapija beigsies, bet mana mīlestība nekad. Es tikai gribēju, lai tu to zinātu. 

Izlaiduma ceremonijā meitene, kura cieta nelaimes gadījumā pēdējā semestra laikā nevarēja uzkāpt uz skatuves. Kad viņa ar ratiņkrēslu piebrauca pie skatuves, kur ieņēma savu vietu, divi mūsu futbola komandas spēlētāji izņēma viņu no ratiņkrēsla un uzmanīgi palīdzēja spert pirmos soļus kopš nelaimes gadījuma.

Kāds bezpajumtnieks iegāja kafejnīcā, kurā es strādāju un iemeta visu naudu no savas krūzītes mūsu dzeramnaudas kastītē. Viņš teica: jūs vienmēr man iemetat naudu, kad dodaties prom no darba, es beidzot gribēju par to atmaksāt.

Es apsēdos blakus savām 4 un 6 gadus vecajām meitām, lai paskaidrotu kāpēc mums jāizvācas no mājas ar 4 guļamistabām uz dzīvokli ar 2 guļamistabām līdz es atradīšu labi atmaksātu darbu. Manas meitas paskatījās viena uz otru un tad jaunākā meita jautāja: Vai mēs kopā pārvāksimies uz dzīvokli? „Jā”, es atbildēju. „Tad tam nav nozīmes”-viņa teica.