Stāstiņi, kas liks Tev padomāt! 17. daļa. :)
Makes me think 176
344
3
Šodien, ir pagājis gads kopš es uzvarēju tiesas prāvā. Pirms 14 mēnešiem mans kaimiņš sita savu suni. Tāpēc es nozagu suni, tiku arestēts, 2 mēnešus tiesājos, iztērēju pēdējās kapeikas, kas man bija, un uzvarēju. Un tagad katru nakti, kad suns ielec gultā pie manis, es zinu, ka tas bija tā vērts. MMT
Šodien, tieši, kad es biju gatava izstāstīt savam 8 gadus vecajam dēlam patiesību par zobu feju, viņš teica, ‘’Es atstāšu šonakt viņai zīmīti un paprasīšu tā vietā, lai atstātu man naudu, labāk lai viņa izmanto savas maģiskās spējas un izbeidz karu Afganistānā, lai mans tētis varētu atgriezties mājās nākamnedēļ manā devītajā dzimšanas dienā .’’ MMT
Šodien, kad es mazgāju zobus un taisījos iet gulēt, mana lielā māsa, kura ir tikai dažus gadus vecāka par mani, pienāca pie manis, apskāva un teica, ‘’Piedod, ka es biju tik riebīga pret tevi, kad mēs bijām mazākas. Es bieži par to domāju un nožēloju.’’ MMT
Šodien, viens no maniem labiem draugiem parādīja man dažus no saviem mākslas darbiem. Es skatījos uz tiem dažas minūtes un neteicu ne vārda. Tad beidzot es pagriezos un teicu, ‘’Es ar tevi tik ļoti lepojos. Tavi darbi ir skaisti.’’ Viņš izskatījās šokēts, tad pasmaidīja un teica, ‘’Zini, man daudzi ir teikuši, ka mani darbi ir labi, bet neviens ne reizi nav teicis, ka ar mani lepojas par to. Es mīlu savus darbus. Un es būšu godīgs sakot, ka tavs novērtējums ir jaukākais, ko kāds man ir pateicis.’’ MMT
Šodien, es atradu mammas veco dienasgrāmatu bēniņos. Es izlasīju dažus ierakstus un tie bija diezgan depresīvi. Mana mamma vienmēr ir bijusi tik pozitīva manā dzīvē, ka es pat nenojautu, ka viņas pagātne ir bijusi tik skumja. Pēdējais ieraksts bija rakstīts dienu pirms manas dzimšanas. Es pateicu savai mammai, ka es atradu viņas dienasgrāmatu, un jautāju kāpēc viņa neturpināja rakstīt to pēc manas dzimšanas. Viņa teica, ‘’Es atradu laimi. Man beidzot bija kaut kas pārsteidzošs dēļ kā dzīvot.’’ MMT
Šodien, es sēdēju kopā ar savu 81 gadu veco mammu restorāna uzgaidāmajā telpā, kad pēkšņi pa radio sāka skanēt dziesma no 1960. gada The Beach Boys - ‘’Don’t Worry Baby’’. Mana mamma sāka smaidīt. ‘’Par ko tu smaidi?’’ es jautāju. ‘’Tā bija mūsu dziesma – tava tēva un mana,’’ viņa teica. ‘’Zini, tava tēva nav jau gandrīz 10 gadu, un ir pagājis gandrīz 50 gadu kopš tavs tēvs un es pirmo reizi dzirdējām to skanam naktsklubā. Bet katru reizi, kad es to izdzirdu, tas man atgādina par to nakti, dejojot ar viņu mūsu pirmajā randiņā. Un tas man liek smaidīt.’’ MMT
Šodien, 15 gadus pēc vidusskolas beigšanas, es lielveikalā satiku meiteni, pret kuru man vidusskolas laikos bija simpātijas. Mēs runājām kādu stundu. Daļa no sarunas, kas vislabāk man palika atmiņā bija, ‘’Es nekad nebiju zinājusi, ka tu vairākas reizes zvanīji manam tēvam, lai izlūgtos sarunu ar mani, bet pirms dažām dienām, kad mēs kopā skatījāmies vecās skolas fotogrāfijas, viņš man to pateica.’’ Ironiski, bet neviens no mums šobrīd nav attiecībās, un mēs sarunājām satikties atkal rīt. MMT
Tev patiks šie raksti
