Reizēm mēs cilvēki nenovērtējam to , kas mums ir dots. Mēs ikdienas skriešanā aizmirstam par patiešām svarīgām lietām , tas ir par ģimeni , par veselību un par tiem ,kas ir mūsu aprūpē. Jā , ne pa velti Bībele māca : ‘’rūpējies par savu tuvāko tā , kā rūpējies par sevi pašu ‘’ . Lai arī tagad mēs noteikti nesaskatām nekādu sakarību šajā mācībā , tajā ir ļoti dziļa doma. Mēs esam tādi radījumi , ja tā var teikt, kas domā tikai par savu labumu un vajadzību , bet vai tas ir pareizi ? Nē , noteikti tas nav pareizi. Kāpēc mēs novērtējam to , kas mums ir dots tikai tad ,kad tas tiek atņemts , kad tas aiziet no mūsu dzīves atstājot tikai atmiņas un sāpes? Jā mēs sajūtam īstu tuvību , tikai tad kad to pazaudējam , un tikai tad kad tas ir pazaudēts ( nav svarīgi tas ir cilvēks, dzīvnieks vai pat lieta) mēs sajūtam cik ļoti to mīlam un cik ļoti sāp zaudējums. Un tad mēs sēžam un ilgi sevi šaustām , par to kā viss varēja būt un cik daudz mēs esam darījuši nepareizi un cik ļoti to svarīgo un jau zaudēto esam atstājuši novārtā.
Bet vai cilvēks no tā mācās? Nemācās ne mazākajā mērā , brūce ar laiku sadzīst un tad mēs atkal kļūstam par tiem iedomīgajiem un egoistiskajiem radījumiem. Mēs neņemam vērā pagātnes kļūdas, bet turpinām visu jau tā iesāktajā garā. Tad atkal kļūdāmies un sevi šaustām . Viss ir kā apburtā aplī. Nekas nekad nemainās. Protams, tas neattiecas uz visiem cilvēkiem , bet 99% mūsdienu sabiedrības.
Ar šo es negribu nevienu aizskart , tikai sakrājušās šādas tādas domas, par kurām gribās parunāt. Es tiešām jūs mudinu mīlēt to kas mums ir dots un negausties par to kā mums nav .
Mācieties no savām kļūdām. Noteikti manas domas nesaskan ar vairākuma domām , bet pašlaik tam nav nozīme. Reizēm ar vārdu ‘’PIEDOD’’ mēs nevaram atgūt zaudēto , vai atgūt ievainota cilvēka uzticību.
Paldies par uzmanību . :)
