Tas notika šī gada vasarā, Lietuvā.
Tāds kā pasākums sporta bāzē airētājiem. (es neairēju, braucu just līdzi) Nu tad, man sagribās saldējumu. Neviens ar mani nenāk, visiem slinkums. Tad nu es dodos pēc saldējumu.
Ieraugu, tur ir tāds saldējums "Kuku - ruku" (man vēl ir papīrītis, un patiešām garšīgs saldējums), un, paņemu, dodos pie kases. Atkal rindas. Nu, balle, galu galā. Labi. Gaidam. Pienāk mana kārta.
Es: How much?
Pārdevēja: Čo?
Es klusēju. Nesaprotu.
P: Čo?
Es: (klusēju)
Tad nu beigās pārdevēja saprata, ka es gribēju samaksāt par saldējumu. Tomēr. Tad es atradu meitenes, kuras pazīstu, gājām runāt.
Tur arī notika kari par desiņām un vistu. Sula pazuda momentā, desiņas un vistiņu krievi pievāca. Dabūjām dažas desas. Nevienu vistu. Un gurķus.
Ar meitenēm gājām barot gulbjus. Mums bija tikai rupjmaize, nu, tad ņēmām rupjmaizi. Nu, dodam, gulbīts ēd. Piepeld pīles. Nevar sagraust, kko paknibina un aizpeld. Parādās kaijas. Viena peldēja (kā tas ir iespējams?) pārējās lidoja apkārt un ja ieraudzīja maizi, lidoja pakaļ. Beigās izrādījās, ka gulbjiem nedrīkstēja dot rupjmaizi. Viņiem no tās ir caureja. Vainīgas.
Nākošajā dienā aizgājām pārbaudīt, kas tur gan notiek. Gulbis ierauga, mūs, uzreiz galvu zem ūdens. Secinājām, ka viņam ir patiešām sūdīgi.
Un atgriezīsimies pie pasākuma. Tur nu lejā pie toaletēm bija foršs konfekšu automāts, kur varēja dabūt čipšus, batoniņus, konfektes, ūdeni un ko tik ne! Mēs gribam kaut ko nopirkt, viss izdodas. Bet nākošajā dienā sākās šausmas. Mēs tagad metam naudu iekšā, bet nē, šis aprij un neļauj pirkt. Turpina ēst mūsu naudu. Viņš apēda pat mūsu 10 ukraiņu naudas (nu nezinu, kas tās tādas bija, bet bija ukraiņu)! Viena meitene iemet iekšā divus litus, gaida, kad dos ūdeni. Šis nedod. Aprija divus litus. Šī tur sāka psihot, spaidīja pogas, un, nekas nenāca. Šī aizgāja. Diezgan dīvaina meitene. Un dīvains automāts.
Nākošajā dienā bija sacīkstes, un, noskatījušies tās, devāmies atpakaļ uz mājām - Latviju.
Priecīgu lasīšanu,
teamo.
