Kāpēc ir forši būt skolniekam?56

Negribas mācīties? Vai dieniņ, nu nemācies! Vienu dienu atpūties, pēc tam tāpat nekad nav par vēlu (vismaz ja pasniedzēji/skolotāji normāli). Es vienmēr biju briesmīgi centīga, un visu darīju laikā, bet varēja taču arī mierīgi atlaist. TAGAD? Kāds atlaist? Gribi lai atlaiž tevi no darba? Gribi paskaidrot, kāpēc darba laikā nestrādā? Gribi, lai tev atvelk no algas par neproduktīvu darbu? Nepatīk kāds konkrēts uzdevumiņš darbā? Who cares? Rēķini ir jāapmaksā, ēst vajadzēs – nevar atļauties haltūrēt.

No otras puses – kā man pietrūkst vidusskolas mājasdarbu... Tas bija tik sasodīti viegli! Atnāku no skolas, paskatos, kādi uzdevumiņi man pierakstīti, izdaru un mierīgi zinu, ka rītam viss gatavs. TAGAD? Nekas un nekad nav beidzies. Vienmēr ir rinda ar darbiem, kas jādara, vienmēr kaut ko nevar paspēt īsti laikā izdarīt, darbi krājas. Pie tam, darbā pienākumi nav tādi, ka, ja neesi to iepriekš darījis, tad atšķir grāmatu, paskaties piemēru un - aidā! Paiet stundas, dienas un reizēm nedēļas, kamēr izdomā kaut kādu savu shēmu, kā vislabāk kādu darbu izdarīt, līdz galam saproti, ko no tevis grib un tamlīdzīgi. Varbūt man vienkārši ir sarežģīts darbs, bet es vairs negribu garlaicīgu darbu. :)

Stundas beidzas tā ap trijiem. (Augstskolā pat vēl agrāk.) TAGAD? Kādiem trijiem? Man darbs katru dienu beidzas pēc pieciem. Citiem ir vēl garāks darba laiks. Manas asins donoru gaitas ar to arī ir beigušās. Tu nekur nevari aiziet dienas vidū bez sasodīti laba iemesla. Nav jau tā, ka kāds atlaistu tieši tāpēc, ka aizietu kaut vai tās asinis noziedot, bet izmantot darba laiku privātām darīšanām „is a NO”. Katru dienu tas darbiņš beidzas vienā un tajā pašā laikā (ā, jā, un ja vajag, ir jāpastrādā arī krietni ilgāk, lai gan tas ir reti), pēc tam tikai vari sākt darīt savas personīgās lietas, vēl ir jābrauc mājās. Un tā katru dienu esi mājās nu ne agrāk par sešiem vakarā. Atkal jātaisa ēst, jāmazgā veļa, jātīra māja, jānomazgājas. Paspēj vēl stundiņu vai nu kaut ko paskatīties internetā, vai fiksi padarīt kaut ko citu vajadzīgu un jau ir jāiet gulēt, ja gribi no rīta normāli piecelties. Laika sev ir maz.

Skolā var satikt gandrīz visus savus draugus. Es gan atceros, ka man patika tas jau toreiz, kad vēl mācījos skolā, bet es nezināju, cik vientuļa es tagad jutīšos, jo tik foršus draugus vairs neesmu satikusi. Katru dienu starpbrīžos var pļāpāt un ākstīties, arī stundu laikā var visu ko smieklīgu sadarīt. Skolā nepārtraukti tiek uzturētas attiecības. TAGAD? Ir divi galvenie iemesli, kāpēc man vairs nav to superīgo vidusskolas laiku draugu. Vai trīs. Pirmkārt, liela daļa aiziet dzīvot uz citu pilsētu. Ja ne citu pilsētu, tad vismaz otru Rīgas galu, kas ne simts gados nesanāk man pa ceļam. Otrkārt, daļa apbērnojas, apprecas, un man vairs nav, par ko runāt ar tiem draugiem, jo visa viņu dzīve sāk „griezties” ap bērnu. Treškārt, ir sasodīti grūti uzturēt tuvas attiecības ar plašu draugu loku, kuri nebūt nav fiziski tuvu diendienā. Ar laiku attiecības vienkārši kļūst vēsākas. Dažiem noteikti veicas ar kolēģiem, un zinu, ka citiem arī kursabiedri bijuši baigi forši. Man tā nav sanācis, vismaz nekas līdzvērtīgs tam, kas bija vidusskolā. Tā nu man ir 3 draudzenes, no kurām tā īsti tuva vairs tikai viena.

Šis būs tāds, ko parasti nesaprot pirms vidusskolas pabeigšanas: tu vari iemācīties daudz noderīgu lietu pilnīgi par brīvu! Turklāt līdz gandrīz jebkuram līmenim. Ja ar standartuzdevumiem par maz, prasi padziļinātus, ja arī to visu māki, raksti par to ZPD, ej uz konsultācijām utt. Valodas – to nevar izstāstīt, cik ļoti man žēl, ka skolā pa visiem tiem 7 gadiem, ko mācījos krievu valodu, neko prātīgu neiemācījos. Varēju par brīvu iet mācīties franču valodu, bet es tik vien iemācījos, kā pateikt, kur dzīvoju un kā mani sauc. TAGAD? Tagad katrai valodai viena pakāpīte (piemēram, no beginner uz intermediate) valodas prasmēs prasīs vismaz pāris simtus latu. Forši jau, ja tev ir tāds darbs, kurā pelni tūkstošus un vari to atļauties, bet, paskatoties reāli uz to, kā cilvēki Latvijā dzīvo, būs nenormāli grūti tūlīt pēc skolas pabeigšanas dabūt tādu darbu, kur alga ļaus iet uz visādiem kursiem un vienā mierā mācīties visu, ko vidusskolā varēja dabūt par brīvu.

Vidusskolā bija lieliska iespēja attīstīt savus talantus, pārbaudīt, ko vari un vai tev tas padodas. Piemēram, dziedāt, dejot, spēlēt teātri, vadīt pasākumus un vēl nez ko. Varbūt kaut kas nesanāca, varbūt saprati, ka nav tāda super talanta, kā cerēji, bet tādā gadījumā vienkārši pārstāj piedalīties tajos skolas konecertiņos un pasākumos. TAGAD? Tu smagi riskē izskatīties pēc totāla idiota, ja, iepriekš nebūdams novērtēts, izdomāsi pamēģināt sākt dziedāt solo. Vari smagi aplauzties, ja ne no šā, ne no tā sadomāsi iestāties aktieros. Tā tās lietas neiet, ja vien tev nav nepārprotams talants, pa ko pats vienmēr esi bijis pārliecināts. Visi tie talantu šovi nav variants, ja iepriekš neesi sācis attīstīt savu talantu (vai arī neesi dzimis ģēnijs), un sākt to attīstīt atkal maksā naudu (tāpat kā variantā par valodām). Pie tam – tagad tam nav laika. Godīgi sakot, ar daudzām lietām pēc 20 gadiem jau ir arī stipri par vēlu sākt nodarboties augstā līmenī (sports, piemēram).