Bildes nav manas bet stāstiņš gan...
Kaķa stāsts7
42
1
Tas bīja sen,Pat ļoti sen.Kad bīju nonācis vietā,Kuru vietējie sauc par patversmi.Tā bīja briesmīga vieta!Pat par to domājot šermuļi par lauliem metas..Brrr. Taču es ieraudziju tevi,Tu tuvojies restēm ar smaidu,Siltu smaidu,kuru nespēšu aizmirst.Tu paņēmi mani rokās,Tu vēl aprunājies ar lielu vīru,Un iedevi viņam kautkādas metāla ripiņas pirms devies prom.
Tu aizvedi mani,uz vietu kuru dēvēji par mājām tu teici ka mani mīli,un nepametīsi mani nekad,nekad!
Reklāma
Kad paugos,Devos uz vietu ar nosaukumu dārzs.Es mēdzu slēpties lapās un rotaļāties ar tevi,Jo no tiesas tevi mīleju,un mīlēšu vienmēr.
Taču kādu dienu,Tu sāki krāmēt koferus,Un stūļēt tos mašīnā.Sākumā priecajos,Kad mēs dozimies izbraukumā,Bet tad pamaniju uz taviem vaigiem lāses,kuuras dēvēji par asarām.Es meiģināju tevi mierināt ,Bet tu iekāpi mašīnā un mani nepaņēmi.Domāju ka brauc uz darbu,Bet gāja Stundas,Dienas,Nedēļas un tā jau,Gadi.Bet es tevi gaidīju un gaidīšu vienmēr,Mūžīgi ,mūžos.
Pēc četriem gadiem mani paņēma cita ģimene,Viņi mani baro,Un,Dzirdina,Viņi mani mīl.Bet es tevi gaidu un gaidīšu nakti un dienu,Jo tu,un tikai tu.Esi mans saimnieks...