Tā kā man uz dzimšanas dienu tika uzdāvināti 2 šādi mazie grauzēji,nolēmu ielikt rakstu par tiem un bildes ar saviem mīluļiem :)
1.Degu ir mazi grauzēju kārtas dzīvnieki. Degu mēdz saukt arī par Čīles vāveri, lai gan degu nav tuvs radinieks vāverēm, kā arī to bieži sauc par parasto degu, lai nodalītu no pārējām degu ģints sugām. Degu ir tuvi radinieki šinšillām un jūrascūciņām.
2.Degu ir populārs mājdzīvnieks visā pasaulē, bet dabā tas dzīvo Čīlē Andu kalnos. Tas dzīvo Andu kalnu rietumu nogāzes krūmiem apaugušajā pustuksneša biomā starp 28 un 35 dienvidu paralēlēm. Vairāk uz dienvidiem klimats kļūst pārāk mitrs, bet uz ziemeļiem pārāk sauss, kā arī tie nedzīvo augstāk kalnos par 1200 metriem virs jūras līmeņa, jo nepanes retinātu gaisu.
3.Degu ir mazs dzīvnieciņš, tā ķermeņa garums ir 12 - 18 cm, svars līdz 300 g. Tā kažoks ir mīksts un biezs, aste, kas ir gandrīz tikpat gara kā ķermenis, ir reti spalvota, galā veidojot tumšu, pūkainu pušķi. Ausis ir relatīvi lielas, bez apspalvojuma. Kažoka krāsa ir tumši brūna. Dabā degu ir tikai brūni, bet nebrīvē ir selekcionēti arī balti, smilšu krāsas, melni, zilgan pelēki un rudi degu.
4.Degu ir ļoti sabiedrisks dzīvnieks. Dabā tie dzīvo grupās, kas sastāv no pieauguša tēviņa un 2 - 3 pieaugušām mātītēm. Grupas dzīvo cieši viena otrai blakus, veidojot kolonijas līdz 300 dzīvniekiem uz 1 hektāra zemes. Degu dzīvo alās. Alu sistēma tiek rakta kopīgi, un ar kopīgu darbu tā izveidojas diezgan liela. Rokot degu organizē kolektīvo darbu, zemi padodot pa ķēdi. Mātītes, kad tām ir bērni, veido kopīgas mazuļu alas un pieskata, un zīda viena otras bērnus.
5.Atšķirībā no citiem grauzējiem degu ir dienas dzīvnieki, un tiem ir ļoti laba redze. Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka degu var redzēt arī ultravioletos starus. Kā arī zinātnieki ir atklājuši, ka degu kažoks un svaigs urīns atstaro ultravioletos starus, kas nozīmē, ka degu var redzēt urīnu, ar ko ir iezīmēta teritorija. Karstā vasaras saulē degu alu nepamet, lai gan ir dienas dzīvnieki. Degu arī barojoties cenšas uzturēties ēnā, tādā veidā sevi slēpjot ienaidniekiem.
6.Degu ir veģetārieši, tie ēd dažādus augus, krūmu un koku lapas un zarus, sēklas. Nebrīvē degu nedrīkst barot ar cukuru saturošu barību, tā kā degu gremošanas sitēma nepārstrādā cukuru, līdz ar to, ēdot cukuru saturošu barību, tam veidojas cukurslimība.
7.Degu vairojas vienu reizi gadā, riesta laiks ir Čīles ziemā, mazuļi dzimst pavasarī. Grūsnības periods ilgst 90 dienas, kas ir daudz ilgāk nekā citiem grauzējiem. Parasti piedzimst 4 - 7 mazuļi, bet var piedzimt arī 1 vai 2, vai 15 mazie degu. Mazuļi ir labi attīstījušies, tiem ir kažoki un zobi, acis un ausis ir atvērtas, tie spēj drīz pēc piedzimšanas kustēties pa alu.
8.Degu dzīvo 5- 8 gadus, bet var nodzīvot arī 10 gadus.
9. Degu dabiskie ienaidnieki ir lapsas, klijāni, plīvurpūces, purva pūces. Degu no plēsoņām cenšas izvairīties, uzturot modrību un pie iespējas barojoties ēnainās vietās vai aizsegā. Maskēties palīdz arī degu zemes krāsas kažoks. Tikko pamanīts plēsoņa, modrākais dzīvnieks izdod trauksmes signālu, un visi degu patveras krūmājā vai – vislabāk – noslēpjas komunālajā alā.
10.Nepieradinātu degu ņemot rokās, jāuzmanās – paņemts aiz astes, tas var nomaukt astes ādu. Dzīvniekam pašam tas kaitē maz un brūce ātri sadzīst, taču zaudētā astes daļa vairs neataugs. Pie saimnieka pieradis degu asti met reti.
