350.diena
Tāpēc iesaku atrast katram savu aizraušanos, lai pat tādas domas nenāk prātā, bet zinu ka ļooti daudz pusaudži par to ir domājuši. Nemelošu, bet es pats arī par to vienu laiku domāju, bet tas bija sen, un tagad saprotu cik dzīve tomēr ir forša!
Arī man ir.... Esmu svešumā, draugi nav, esmu viens un man ir tikai darbs un mājas un mājās vientulība.... Bet darbā tāda sajūta ka vietējie īsti mani nepieņem, jo esmu svešais un bieži nākas dzirdēt aizskarošas frāzes.... Dažriz es domāju kāpēc es vispār dzīvoju.... Es tikai ksistēju..... Vienīgi svētdienās es uzkāpju uz moča un atvelku pa 43. autobāni cik mocis iet, jo tur nav ātruma irobežojumu... Kādriz man bija bail no liela ātruma, bet tagan man ir vienalga.... Un 200 kilometri stundā vairs neliekas ātri, bt mocis ātrāk par 230 neiet..... Vismaz tā kaut kā cenšos izrautis no ikdienas drūmuma.... Otra pusse man arī nav.... tāpēc laikam tāda situācija.... tam arī ir zināmi iemesli.... Laikam man nav lemts būt laimīgam, par ģimeni varu jau aizmirst, jo man jau 35...
