Viduslaiku jūrnieku lielākais bieds - Cinga jeb skorbuts9

Cinga ir apdraudējusi cilvēkus gandrīz visās kultūrās un visos kontinentos. Ziemeļu zemēs slimības simptomi bieži parādījās ziemas beigās, kad izsīka svaigu dārzeņu un svaigas gaļas krājumi. Ar cingu sirga jau romiešu leģionāri savos karagājienos un svētceļnieki, dodoties uz Svēto zemi. Šī postošā slimība vajāja arī vikingus viņu ilgajos jūras sirojumos. Aļaskas zeltrači, cietumnieki un ienaidnieka aplenktu pilsētu iedzīvotāji pieredzēja, ka slimība vispirms paņem vājākos, bet pēc tam tās pārspēka priekšā pēc ilgas un mokošas cīņas uz dzīvību un nāvi saļimst arī stiprākie. Blokādes laikā Ļeņingradā 1941.-1944. g. gāja bojā 660 000 iedzīvotāju, daudzus no viņiem nogalināja cinga. Ēģiptiešu ārsti aprakstīja cingu jau 1500 gadus pr. Kr., slimība piemineta arī indiešu tradicionālās dziedniecības mācībā Ājurvēdā ap 400.gadu pr. Kr. Eiropas ziemeļos cingas jeb skorbuta vārds pirmo reizi parādās 10.gadsimta īslandiešu Torsteina sāgā. Teiksmainajā vēstījumā minēts, ka Torsteinu braucienā uz Norvēģiju skārusi slimība vārdā skyrbyjurgr.

Ilgstoša jūrasbrauciena laikā burukuģa vide bija kā radīta dažādām slimībām. Jūrnieki dzīvoja mitrumā cieši cits citam blakus žurku, utu un tārpu sabiedrībā, ar šiem radījumiem viņiem bija jādala sava puspuvusī pārtika. No vienveidīgā uztura - salītas gaļas, kaltētiem zirņiem un sausiņiem - neviens nesaņēma vajadzīgo vitamīnu daudzumu. Visus kuģa klājus gan katru dienu noberza ar sālsūdeni, taču tas nozīmēja vien to, ka uz kuģa visu laiku bija mitrs. Jūrnieku drēbes, ko mazgāja reti, bija jūras ūdens un sviedru izmērcētas - ideāla augsne baktērijām un slimībām. Tā kā jūrnieku vienmēr trūka, vini parasti tika vervēti no zemākajiem sabiedrības slāņiem, tāpēc nereti bija slimi vai uzņēmīgi pret slimībām, jau dodoties ceļā. Īpaši bieži slimoja ar tīfu, ko izplatīja utis. Kad kuģi nonāca tropu joslā, apkalpei uzbruka malārija, dzeltenais drudzis un parazīti. Tomēr visvairāk upurus nopļāva cinga.

Pirmie cingas simptomi ir bāla āda un iekritušas acis. Slimnieka smaganas sāk asiņot, pietūkst un kļūst mīkstas. Pietūkums mutē un rīklē slimniekam neļauj ēst un dzert, pamazām viņam sāk izkrist arī zobi. Pēc tam atveras sen sadzijušas brūces un vecas rētas. Atkal liek sevi manīt saauguši kaulu lūzumi. Pacients cieš no vājuma, caurejas, kā arī nieru un elpošanas ceļu traucējumiem. Asinsvadi plīst un zem ādas parādās zilumi. Visbeidzot slimnieka iekšējo orgānu asinošana izraisa nāvi. 

Cingas cēlonis ir vitamīnu trūkums. Ja pārtikā trūkst C vitamīna, pēc 60-90 dienām cilvēkam parādās pirmie slimības simptomi: nogurums, caureja un bieža saaukstēšanās. C vitamīns nepieciešams, lai cilvēka organisms varētu izstrādāt kolagēnu - līmi, kas satur kopā ādu, kaulus un zobus. Ja kolagēna pietrūkst, ķermenis sāk sabrukt. Viena no medicīnas vēstures garākajām nodaļām apraksta cilvēces cīņu pret cingu. Vairāk vai mazāk savdabīgas dziedināšanas metodes bijušas tējas dzeršana, mutes skalošana ar urīnu, pelde siltās asinīs un zarnu skalošana ar jūras ūdeni. Kāda cita metode, kas bija pat bīstama dzīvībai, paredzēja apziest vaļējas brūces ar dzīvsudraba ziedi un parakstīja slimajam smagu fizisku darbu. Mūsdienās zināms, ka labākais līdzeklis cingas ārstēšanai un novēršanai ir pilnvērtīgs uzturs. C vitamīns atrodams galvenokārt svaigos augļos, ogās un dārzeņos.

Skolotie vīri daudzus gadus centās atminēt cingas mīklu. Viņi izprātoja vairāk vai mazāk fantastiskas teorijas, dziedināšanas kūres un zāles - tās visas bija vienādi neiedarbīgas. Dažkārt ārstniecības līdzekļi bija gandrīz tikpat nāvējoši kā pati slimība. Viena no izplatītākajām un slimniekiem bīstamākajām hipotēzēm apgalvoja, ka cingu izraisa slinkums. Tā kā slimība bieži sākās ar nespēku, nogurumu un grūtsirdību, līdz pat 19.gadsimtam tika uzskatīts, ka cinga ir slimība, kuru veicina laiskums. Tāpēc dziedināšanas līdzeklis bija smags fizisks darbs, bieži vien ar nāvējošām sekām. Saslimušie varēja nokrist miruši pašā darba karstumā, jo no piepūles viņiem plīsa asinsvadi. Daudzi kļuva par nelaimes gadījumu upuriem. Nevajag daudz fantāzijas, lai iztēlotos, cik ļauni var klāties jūrniekam, kurš novārdzis saņem pavēli rāpties mastā. Proti, slimība skar audus, kas satur kopā ādu un skeletu. Vienlaikus radās arī daudz citu teoriju par šo slimību. Joprojām bija izplatīta vecā mācība, ka veselību ietekmē līdzsvars starp dažādiem ķermeņa šķidrumiem, un tāpēc slimības skartajiem bieži vien parakstīja dzert šķidrumu - dažķārt arī jūras ūdeni vai etiķi. Slimībā savulaik vainots gan mitrums, gan karstums, gan aukstums. 19.gadsimtā bija ierasts uzskats, ka infekciju var izplatīt slikts gaiss, tāpēc par kaites cēloni bieži uzskatīja sasmakušo gaisu. Gaiss uz burukuģa patiešām bija ārkārtigi smacīgs. Apakšējos klājos visbiežāk nebija vispār nekādas ventilācijas, pastāvīgais mitrums un iepuvušā ēdiena smaka no pārtikas krājumu mucām sajaucās ar nemazgājušos jūrnieku miesas dvaku un smirdoņu, ko radīja uz klāja esošie mājdzīvnieki. Lai kaut kā cīnītos ar šo smaku, visus klājus katru dienu berza ar smiltīm un sālsūdeni, pirms ilgāka jūrasbrauciena kuģi no iekšpuses ieberza ar etiķi. Kravu apkvēpināja ar dūmiem, uzskatot, ka tie dezinficē, un uz kvēlošām oglēm uzlēja ar sēru sajauktu etiķi, lai indīgie tvaiki neitralizētu smaku.

Atkal un atkal kāds izteica domu, ka cingas cēloņiem varētu būt sakars ar uzturu. Jau krustu karu laikos nabadzīgie svētceļnieki bija saņēmuši padomus ēst svaigus augļus, lai izvairītos no slimībām. Kopš tiem laikiem daudzi bija apgalvojuši, ka svaigi augļi un dārzeņi varētu pasargāt un dziedināt no cingas. Citronu labvēlīgā ietekme tika dokumentēta jau 16.gadsimtā. 1564.gadā holandiešu ārsts Ronsejs no Gondas pret cingu izmantoja citronu sulu, viņš sarakstīja arī pirmo grāmatu par šo slimību. Taču pagāja vairāk nekā 200 gadu, līdz ar C vitamīnu bagātus augļus sāka sistemātiski izmantot angļu flotē, un gandrīz 300 gadu, līdz tos atzina tirdzniecības flotes jūrnieki. Daudzi, kas bija sajutuši citronu labvēlīgo ietekmi, centās izplatīt zināšanas par šo līdzekli. Viens no viņiem bija britu kapteinis Džeimss Lenkasters (attēlā). 1601.gadā viņš komandēja četru kuģu floti, kas bija ceļā no Anglijas uz Indiju. Lenkasters nolēma pārbaudīt citronu iedarbību pret cingu. Uz viena no četriem kuģiem apkalpe katru dienu saņēma trīs tējkarotes citronu sulas. Efektu nebija grūti pamanīt: kad flote bija pusceļā, tieši šī kuģa apkalpe joprojām bija pilnā skaitā, turpretī 110 no 278 pārējo kuģu jūrniekiem bija miruši no cingas. 1617.gadā teoriju par citronu labvēlīgo iedarbību izvērsa Džons Vudols, britu Austrum-Indijas kompānijas galvenais ārsts. Kādā medicīnas rokasgrāmatā Vudols rekomendēja garos jūrasbraucienos jūrnieku ēdienkartē iekļaut citrusaugļus. Tomēr angļu flotē šis ieteikums tā īsti nemaz netika uzklausīts. Ļaudis, kas iestājās par citronu sulas lietošanu, parasti bija jūrnieki un kuģa ārsti, kam nebija īpaši augstas izglītības vai sabiedriskā stāvokļa. Viņu balsis neaizskanēja līdz admiralitātei vai ārstu biedrībai, kas tajā laikā noteica toni. Tolaik sabiedriskais stāvoklis un sakari bija izšķirīgi, lai cilvēks varētu kaut ko ietekmēt. Neviens nevarēja precīzi izskaidrot, kā rodas šī slimība vai kāpēc iedarbojas tieši citronu sula. Vitamīni vēl nebija atklāti, C vitamīnu kā ķīmisku vielu ieguva tikai 1910.gadā. Tāpēc šis ārstniecības līdzkelis atkal un atkal tika noraidīts, dodot priekšroku tradicionālām metodēm - asiņu nolaišanai, kuģa mazgāšanai ar etiķi vai gaisa attīrīšanai ar dūmiem vai pūšļotāju izgatavotām tabletēm un mikstūrām ar apšaubāmu vai pat kaitīgu iedarbību.

1746.gadā, kad jauns kuģa ārsts skots Džeimss Linds nolēma atkārtot Lenkastera pētījumu, lieta lēnām, bet noteikti sāka virzīties uz priekšu. Būdams kuģa H.M.S Salisbury ārsts, Linds pieredzēja milzīgu cingas uzliesmojumu. Tad viņš nolēma izvēlēties divpadsmit slimus jūrniekus, ko sadalīja vairākās grupās - katra grupa tika ārstēti citādi. Tie jūrnieki, kuri ik dienas saņēma divus svaigus apelsīnus, izveseļojās. Pārējiem nekļuva labāk. Džeimsa Linda pētījums par dažādām cingas ārstniecības metodēm tiek uzskatīts par pasaulē pirmo klīnisko pētījumu. Šī pētījuma rezultāti tika publicēti 1757.gadā, un savu atbalstu Lindam izteica Džordžs Ensons, kas pa to laiku bija kļuvis par admiralitātes locekli. Tomēr jūrnieki joprojām mira no cingas. Linds taču bija tikai vienkāršs kuģa ārsts, un universitāšu profesori, uz kuriem paļāvās flote, neuzskatīja, ka viņa pētījumu rezultāti būtu īpaši vērā ņemami. Tajā pašā gadā, kad Linds paziņoja par savu pētījumu, arī divi pazīstami un cienīti ārsti nāca klajā katrs ar savu cingas ārstēšanas līdzekli. Viens ieteica ar ūdeni un cukuru sajaukt rumu, otrs - jūras ūdeni ar asins nolaišanu.

18.gadsimta 60.gados cinga bija kļuvusi par tik nopietnu problēmu, ka britu admiralitāte nosūtīja divas ekspedīcijas, kam vajadzēja izmēģināt dažādus līdzekļus pret cingu. Citronu sulas starp šiem līdzekļiem nebija. Admirālis Džordžs Ensons bija miris 1762.gadā, un Džeimsam Lindam vairs nebija nekāda admiralitātes atbalsta. Eksperimenti nevainagojās panākumiem. Desmit gadus vēlāk tika ieviests vēl viens ārstniecības līdzeklis. Par jaunajām brīnumzālēm pret cingu kļuva iesala misa, par kuru karsti iestājās arī sers Džons Prings, ārsts un Karaliskās medicīnas biedrības priekšsēdētājs. Viņa teorija skaidroja, ka puspuvusī un sāļā pārtika ir grūti sagremojama un tāpēc kuņģī sapūst. Pret šo pūšanu varētu palīdzēt iesals. Flote nolēma to pārbaudīt, un šoreiz slavenais jaunatklājējs Džeimss Kuks (attēlā) saņēma uzdevumu izmēģināt cingas ārstēšanas līdzekļus divos no saviem lielajiem ceļojumiem 1768.-1771. gadā un 1772.-1775. gadā. Šo Kuka jūrasbraucienu laikā neviens vīrs nenomira. Tomēr rezultāti nebija gluži droši, jo līdztekus labākais higiēnai, svaigam gaisam un iespējami dažādiem augļiem un zaļumiem Kuks uz saviem kuģiem bija izmantojis visus tobrīd pieejamos cingas pretlīdzekļus. Bija grūti izšķirt , kurš no tiem ir iedarbojies un kurš ne. Tomēr kuģa ārsts savos ziņojumos admiralitātei slavināja misu. Tas flotes vadībai un seram Pringlam ļoti patika. Proti, misa bija lēta, to bija viegli saražot un uzglabāt. Tāpēc par oficiālo cingas novēršanas līdzekli jūrniekiem kļuva dienišķā misas deva, kā arī no buljona un skābiem kāpostiem vārīta zupa. Nebija brīnums, ka angļu flotes jūrnieki lielā skaitā turpināja mirt no cingas.

1779.gada augustā cingas dēļ Anglijā gandrīz iebruka ienaidnieks. Lamanša jūras flotes jūrniekus šī slimība bija skārusi tik smagi, ka angļu kuģi izklīduši dreifēja, tie nespēja sagatavoties un uzsākt kauju ar tuvojošos ienaidnieka floti, kurā bija franču un spāņu kuģi. Taču, no otras puses, cinga kļuva arī par angļu flotes un Anglijas glābiņu. Tā kā franči septiņas nedēļas bija spiesti gaidīt spāņu flotes kuģus, pa šo laiku arī viņus skāra cinga. Divas trešdaļas jūrnieku nomira un tika izmesti pār bortu. Runāja, ka Plimutas iedzīvotāji veselu mēnesi pēc tam neesot uzdrošinājušies ēst Lamanša šaurumā noķertās zivis. Nākamā gadā kļuva vēl skaidrāk redzams, ka cingas novēršanas pasākumi flotē ir kļūmīgi. 1780.gada augustā Lamanša flote patrulēja gar Anglijas dienvidu un austrumu krastu. Kuģi atradās tuvu krastam, taču apkalpe desmit nedēļas neizkāpa uz sauszemes. Rezultāts bija milzīgs skaits slimu jūrnieku. No cingas vajadzēja izārstēt 2400 vīru - septīto daļu no visiem kuģotājiem.