1812. gada jūnijā Francijas imperators Napoleons sāka karu pret Krieviju. Lai gan galvenais franču armijas uzbrukumu virziens bija Maskava, karadarbība skāra arī Latvijas teritoriju. Kurzemē un Zemgalē iebruka Napoleona armijas 10. korpuss (ap 29000 vīru), kas pamatā sastāveja no Francijas pakļauto zemju karavīriem - prūšiem, vāciešiem, poļiem. Tā komandiera maršala Makdonalda uzdevums bija nosargāt Napoleona armijas kreiso (ziemeļu) spārnu, ieņemt Rīgu un virzīties uz Pēterburgu. Franču armijas 2. korpusa kājniekiem (32000 vīru) un jātniekiem (2400 vīru) maršala Udino vadībā vajadzēja ieņet Daugavpili ar tās cietoksni. Krievu karaspēkā, kuram bija jāaiztur franču virzīšanās uz Pēterburgu, sākotnēji bija ap 19000 vīru. Rīgas cietokšņa garnizonā bija ap 12000 vīru.
Napoleona armija Latvijas teritorijā7
Jūlija sākumā Makdonalda 10. korpuss ieņēma Bausku un devās uzbrukumā divos virzienos - uz Rīgu un uz Jēkabpili, no kurienes gar Daugavas krastiem virzījās uz Daugavpili. Cita franču armijas vienība, kas bija atdalīta no Makdonalda korpusa un sastāvēja no prūšu karavīriem, no Klaipēdas devās ieņemt Liepāju un Venstpili.
1. jūlijā maršals Udino vairākas reizes devās uzbrukumā Daugavpils cietoksnim, bet to ieņemt neizdevās. Krievu karavīri cietokšņa komandanta ģenerālmajora Ulanova vadībā atvairīja uzbrukumus aptuveni 12 stundas. 4. jūlijā pēc Napoleona pavēles Udino komandētās franču armijas daļas atkāpās un gar Daugavu aizgāja Maskavas virziena. Daugavpils padevās tikai pēc Makdonalda sūtīto papildspēk ierašanās, kad franči ieņēma krievu karavīru atstāto Daugavpils cietoksni.
Makdonalda 10. korpuss devās uz priekšu Rīgas virzienā. Kad tas sasniedz Iecavu, Rīgā sākās satraukums. Lai ienaidnieks nevarētu patverties priekšpilsētu namos un Rīgas cietokšņa artilērijai būtu vieglāk apšaudīt uzbrucējus, priekšpilsētas bija paredzēts nodedzināt. Franču armija tika gaidīta no Pārdaugavas puses, tāpēc jau laikus bija nodedzināta Jelgavas priekšpilsēta un nojauktas ēkas Āgenskalnā, lai franči tur nevarētu uzstādīt lielgabalus un apšaudīt Rīgu. Baltijas ģenerālgubernators Magnuss Esens naktī no 11. uz 12. jūliju lika nodedzināt arī Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētu. Ugunsgrēka liesmās gāja bojā 782 celtnes, 6882 rīdznieki zaudēja savu iedzīvi un palika bez pajumtes.
Franču pakļautībā Kurzeme un Zemgale atradās piecus mēnešus. Tā kā Francijā dzimtbūšana vairs nepastāvēja, latviešu zemnieki cerēja, ka arī viņus Napoleons no tās atbrīvos, taču tika izdots rīkojums, ar kuru viss palika pa vecam. Kurzeme netika izpostīta, jo tās iedzīvotājiem bija jāgādā pārtika franču armijai. Zemniekiem bija jābrauc šķūtīs, karaspēka vajadzībam jādod zirgi, apģērbs un apavi. Mūsdienu vēsturnieki ir noraidījuši agrāk izteikto apgalvojumu, ka Kurzemē notikušas zemnieku pretošanās cīņas pret ienākušajām prūšu vienībām.
Napoleons Krievijā cieta sakāvi. 1812. gada decembrī pēdējās franču karaspēka vienības pameta Krievijas impērijas teritoriju, arī Kurzemi.
Tev patiks šie raksti
+
