Mūsu senču dievestība 8 - 14.gs.2

Visas cīņas,kas bija notikušas viduslaikos ar latviešu ciltīm,bija cīņa par mūsu senču dievestības saglabāšanu.Naidīgie kristietības nesēji,kuru mērķis bija pakļaut svešas zemes,un ievest svešu ticību,ilgus gadsimtus nespēja kaitēt mūsu dievestībai. Ne uguns,ne zobens un pat nāve,to nevarēja atņemt. Bet tomēr tā,19 gs beigās,gandrīz beidza pastāvēt,tieši tāpēc,ka kristīgā ticība izmantoja spēcīgāko ieroci,mūsu pašu valodu,ticības sludināšanai.Pateicoties dižgaru darbam,tā tika saglabāta,un pastāv arī mūsdienās. To tagad sauc par Dievturību,mūsu seņču dievestības atjaunojums.

Tas ir 8 un 9gs,mūsu senču,baltiešu,jeb kā toreiz sauktu,aistu,iespaids uz kaimiņu tautām bijis tik liels,ka tās uzskatijušas aistu apdzīvoto apgabalu par izcilu kultūras centru pārējo sentautu vidū. No pirmtautas mantotā dievestība,garīgās un materiālās vērtības,valoda un paražas toreiz pārmantotas no paaudzas uz paaudzi ,radīdamas stingru pamatu viņu dzīvei Baltijas telpā.

Tajā pašā laikā tautas,kas dzīvo ārpus Baltijas telpai,notiek lielas pārmaiņas,kuru sekas vēlāk jūtamas arī mūsu sečos. Šīs pārmaiņas ir kristīgās ticības izplatīšanās zviedru,poļu un krievu apdzīvotos apgabalos. 10.gs balti ir kristietības ielenkumā,un gadsimta beigās sākas iebrukumi Baltijas telpā,lai arī baltie;sus pievērstu kristīgajai ticībai.

Uzbrukumi turpinājās visus nākamos 200 gadus. Čechi un poļi uzbrūk prūšiem,bet 11 gs,arī kuršiem jāatvaira dāņu un zviedru uzbrukumi. Netiek taupīti arī zemgaļi un letgaļi,kam jāpretojas krievu uzbrukumiem. Šādi uzbrukumi turpinājas visu 11.un 12.gs bet bez īpašiem panākumiem.

Stāvoklis mainās 12.gs beigās,kad darbību sāk vācu tirgotāji,kam līdzi brauc misionāri. 1184.gadā mūks Meinhardsuzceļ Ikšķilē baznīcu un sāk sludināt kristīgo ticību. Sevišķus panākumus nesasniedzis,viņš mirst 1196.gadā.

Meinharda pēctecis Bertolds kristīgās ticības izplatīšanā lieto krusta kara paņēmienus,un pats krīt kaujā 1198.gadā. Nākamā gadā Rīgā ierodas bīskaps Alberts ar nodomu nodibināt Daugavas krastos kristīgu vācu valsti. Sākas krusta karš pret mūsu senčiem. Bīskaps Alberts 1202.gadā nodibina Zobenbrāļu ordeni,kas dzīvo tikai karam un cīnās,lai iekarotās zemēs iznīcinātu pastāvošo dievestību un tur ievest kristīgo ticību.

13.gs. ar Zobenbrāļu ordeni cīnās latviešu un prūšu ciltis. Četrpadsmit reizes bīskaps Alberts dodas uz Vāciju,lai kritušo vietā vestu papildspēkus.Mūsu senčiem,jāiztiek ap pašu spēkiem un avotiem. Cīnoties ar šādu pārspēku,13.gs latviešu un prūšu ciltis,un palicējiem jauzsāk dzīve smagā vācu apspiestībā. Bet viņu dievestība nav izdeldēta,tā ilgi turpinās pretoties svešajiem iebrucējiem. Pēc Sidrabenes nodedzināšanas 1290.g daudzi zemgaļi aiziet trimdā uz Lietuvu,kur vēl pastāv viņu senā dievestība.

Cīņas turpinās Lietuvā visu 14.gs līdz nākamā gadsimta sākumā,1410.g Vācu oredeni iznīcina Tannenbergas kaujā. Arī atlikušie Livonijas ordeņa spēki vairs nevar atspirgt,un 1591,g beidz pastāvēt Livonija ordeņvalsts.

Taču izrādijās,ka 300 gados cīņās aizņemtais ordenis,ar uguni un zobenu iekarodams zemes un iznīcinādams cilvēkus,par maz vērtības bija pievērsis kristietības nostiprināšaniai palicēju vidū. Tiesiski,varbūt viņi bija kristīti,bet ikdienas dzīvē,nomazgājuši svešo ticību Daugavā,atgriezās pie senču dievestības.Otrs apstāklis bija arī tas,ka kristīgās ticibas rituāli notika latiņu valodā,kas iekarotajām tautām bija sveša.