Lielākā cilvēku radītā ekoloģiskā katastrofa ASV vēsturē5

"Veselība, bagātība un iespējas" - tāds bija valdības izplatītais vilinošais sauklis. Atlika vien iesēsties vilcienā un doties ceļā, jo visiem šo labumu tīkotājiem tika piešķirts bezmaksas brauciens pa dzelzceļu uz lielajiem Amerikas vidienes līdzenumiem Kolorādo, Kanzasā, Ņūmeksikā, Teksasā un Oklahomā. Un tīkotāju netrūka, it īpaši pēc 1914.gada. Togad ASV valdība saņēma pieprasījumus par 53 000 zemes gabalu. Drīz vien Amerikas Savienoto Valstu vidienes štatu auglīgās prērijas pārvērtās plašos kukurūzas un kviešu laukos. Audzet labību līdzenumos bija viegli un izdevīgi - kopš Pirmā pasaules kara sākuma tai cena bija dubultojusies. "Zeme bija tik auglīga, ka zem arkla lemešiem izskatījās pēc šokolādes," stāstīja viens no apmierinātajiem ieceļotājiem. Pateicoties lielajām ražām un augošajām kviešu un kukurūzas cenām, fermeri varēja atļauties uzart vēl lielākas platības. Aizvien jauni laimes meklētāji plūda uz valsts dienvidrietumu un vidējo rietumu štatiem.

Jauns stimuls darboties un reizē ievērojams lauksaimniecības dzinējspēks bija traktori, kas kļuva pieejami 20.gadsimta 20.gados. Tagad fermeri varēja uzart zemi 15 reižu ātrāk nekā līdz šim. Šīs pārmaiņas veicināja strauju tā dēvēto suitcase farmers (vienas ceļasomas laukstrādnieku) pieplūdumu. Tie bija spekulanti, kas saskatīja iespēju gūt viegļu peļņu, apsējot lielas platības un pārdodot kviešus, kamēr cena bija augsta. Labības lauki mirdzēja kā zelts, un prezidents Herberts Hūvers gavilēja. "Amerikāņi ir tuvāk uzvarai pār nabadzību nekā jebkad agrāk," 1929.gadā teica jaunievēlētais prezidents. Diemžēl jau dažus gadus vēlāk izrādījās, cik ļoti viņš ir maldījies.

Herberts Hūvers tikko bija paspējis ievākties Baltajā namā, kad ASV ekonomika piedzīvoja katastrofu pēc biržas kraha 1929.gada oktobrī. Patēriņa preču cenas sāka strauji kristies, un, lai gan fermeri savos laukos strādāja smagāk nekā jebkad, tas nenesa teju nekādu peļņu. Kviešu cena saruka līdz vienai desmitajai daļai no agrākās. Fermeriem vairs nepietika naudas, lai nomaksātu aizņēmumus par lauksaimniecības mašīnām, un izmisušie vīri uzara arvien lielākas platības, lai varētu pārdot vairāk kviešu. Finanšu neveiksmēm sekoja dabas nestas likstas. 1931.gada vasarā dzīve līdzenumos kļuva vēl smagāka, jo turieni piemeklēja ilgstošs sausums. Ar ierobežoto ūdens daudzumu, ko zemnieki izsūknēja no zemes, ne tuvu nepietika plašo lauku laistīšanai. Daudzviet labība izkalta un nenogatavojās. Pļavu vietā, kas reiz viļņojās prērijās, tagad pletās noplicināti, sausi lauki. Tos klāja vien plāna augsnes kārtiņa, ko stiprāks vējs dzenāja šurpu turpu.

Katastrofa vairs nebija tālu, un pirmie tās vēstneši parādījās 1932.gada pavasarī. Šur un tur fermerus pārsteidza virpuļviesuļi, kas cēla gaisā sauso, bez labības un arī zāles palikušo augsnes virskārtu. Drīz vien vētras bez jebkādas pretestības savāca vienkopus aizvien vairāk zemes. Tās trakoja plašās teritorijās ar ātrumu līdz pat 28 metriem sekundē un nesa sev līdzi lielus, biezus putekļu mākoņus. "Vējš trakoja ar tādu spēku, kas pārspēja visu, ko spēju iedomāties. Likās, ka tas aizpūtīs prom visu zemes virskārtu," stāstīja izmisušais fermeris Lorenss Svobida no Kanzasas. Postošās smilšu vētras, līdzīgas tai, kura uzbruka Boisisitijai 1932.gada aprīlī, traucās pāri ASV vidienes līdzenumiem teju katru nedēļu un pakļāva fermerus smagiem pārbaudījumiem. Tagad viņu īpašumos valdīja ne tikai sausums, bet arī vētras. Vairs nebija nekādu cerību apliet pat vismazākos laukus. Smilšu mākoņi slaucīja savā ceļā it visu bez žēlastības. Berze starp virpuļojošajām zemes daļiņām radīja statisko elektrību, un tā kļuva par vēl vienu nāvējošu triecienu lauksaimniecībai. "Pēc kādas vētras elektrība, kas atradās gaisā, gluži vienkārši bija nogalinājusi kviešus. Pirms tam zaļie labības stiebri nu bija brūni un miruši," stāstīja kāda fermera dēls, kurš dienu pēc dienas vēroja, kā rūpes iegrauza aizvien dziļākas rievas tēva un citu apgabala zemes apstrādātāju sejās. Viss līdzenums draudēja pārvērsties par lielu tuksnesi. Kāds caurbraucošs žurnālists nodēvēja šo apvidu par Dust bowl (Putekļu bļodu).

Lai putekļi neiekļūtu plaušās, cilvēki, iedami ārā, paslēpa degunu un muti aiz samitrināta auduma gabala, bet katru šķirbu ap mājas durvīm un logiem nosedza ar slapju palagu. Pat tad, kad vētras nebija, katrs mazākais vējelis sacēla gaisā putekļu vērpetes. Viltību ar palagiem lika lietā arī Bolsisitijas iedzīvotāja Heizela Lūkasa Šova (attēlā ar savu meitiņu), kad 1935.gadā pilsētu skāra visu laiku postošākā putekļu elle. Heizela bija skolotāja un Bolsisitijā dzīvoja kopā ar vīru un gadu veco meitu. Bija pagājuši trīs gadi, kopš pirmā spēcīgā vētrabija izsitusi logu rūtis viņas darbavietā - apkaimes skolā. Tiesa, pašreiz Heizela bija pārtraukusi skolotājas darbu, lai aprūpētu savu bērnu. Dzīve nežēlīgajā Putekļu bļodā bija sievietei iemācījusi par putekļiem domāt nepārtraukti: traukus uz galda likt tikai īsi pirms ēšanas, katlus vienmēr apsegt ar vāku un nekavējoties noslēgt visas burciņas. Tomēr tās bija mazākās problēmas. Visvairāk Heizela uztraucās par meitu. Kad viņa naktīs cēlās, lai bērnu pabarotu, meitas seju vienmēr klāja melna putekļu kārta, bet pretim lūkojās viņas sarkanās, iekaisušās acis. Mazo bieži mocīja smagas klepus lēkmes. Tāda pat situācija bija daudzās lielās valsts vidienes mazpilsētās. Īpaši cieta bērni un veci cilvēki. Desmitgades beigās putekļi bija izraisījuši jau vairāk nekā 7000 cilvēku nāvi. Arī dzīvnieki nebija pasargāti un krita cits aiz cita - ar putekļiem piedzītiem ķermeņiem. Nekas neatlika, kā pamest iekoptās mājas uz visiem laikiem. Pirms Heizela un viņas ģimene paspēja aizbēgt no Boisisitijas, viņas meita samaksāja augstāko cenu - bērna plaušas jau bija putekļu sagandētas, un meitenīte nomira.

Melnā svētdiena

1935.gada 14.aprīļa pēcpusdienā ASV dienvidrietumus satricināja 20.gadsimta 30.gadu spēcīgākā smilšu vētra. Tā izbrāzās cauri septiņiem štatiem, kas atrodas uz austrumiem no Klinšu kalniem, un ieguva nosaukumu Black Sunday. Kulminācijas brīdī smiltis debesīs iestiepās 600 metru augstumā un platumā sasniedza pat 200 km.  Vidējais vēja ātrums vētras laikā bija 22-28 metri sekundē. Kopumā vētra pārvietoja vismaz 300 000 tonnu zemes. Milzīgajos smilšu mākoņos nosmaka 322 cilvēki un tūkstošiem tika savainoti. Vētra bija tik spēcīga, ka tās paliekas sasniedza pat Vašingtonu Kolumbijas apgabalā, vairāk nekā 3000 km attālumā.

"Mēs tiekam aprakti arvien dziļāk putekļos," rakstīja laikraksts "Boise City News" 1935.gada pavasarī. Putekļi pastiprināja ieilgušo sausumu - zemes daļiņas, kas atradās gaisā, neļāva lietum sasniegt zemi. Jau tā smagi cietušajiem fermeriem draudēja nabadzība un bads, un viņi kaut kā turējās pie dzīvības ar kukurūzas un pupiņu palīdzību. Aizvien vairāk zemnieku atmeta visam ar roku un pārcēlās tālāk uz rietumiem, uz Kaliforniju. Cilvēku bēgšana no smilšu vētru reģioniem lika politiķiem nopietnāk nekā līdz šim domāt par palīdzību izputējušajiem fermeriem. Valsts piedāvāja uzpirkt viņu veselos mājdzivniekus, kurus vēlāk nokāva. Gaļu izdalīja ģimenēm, kas cieta badu. Lai šis apgabals nepārvērstos par ASV Sahāru, putekļainie lauki bija jāapsēj. Sākot ar 1935.gadu, valdība masveidā uzpirka zemi un apsēja to ar zāli. Vienlaikus lauksaimniekus iepazīstināja ar jaunām zemes kopšanas metodēm, kuras ilgtermiņā neļautu vējam pacelt gaisā lielu daudzumu zemes daļiņu. Tikai 1939.gadā smilšu vētras atkāpās, dodamas vietu lietum. Netīrumu un putekļu desmitgade bija beigusies.