Šajā rakstā neticamākās cietumnieku bēgšanas. Jāsecina, ka cietumniekiem galva ir īstajā vietā, un jebkura lieta viņiem nozīmē ticamu veidu kā izbēgt!
http://www.spoki.lv/profils/mikipele123
Šajā rakstā neticamākās cietumnieku bēgšanas. Jāsecina, ka cietumniekiem galva ir īstajā vietā, un jebkura lieta viņiem nozīmē ticamu veidu kā izbēgt!
http://www.spoki.lv/profils/mikipele123
Vieta: Alkatrazas cietums, Sanfrancisko, ASV
Gads: 1962
Bēgļi: 3
Aprīkojums: putekļsūcēja motors, skrūvgriezis, ermoņikas, papjēmašē, mati, finieris, karotes un 50 lietusmēteļi
Aiz Alkatrazas mūriem valda miers. Drīz kamerās nodzēsīs gaismu. Frenks Lī Moriss un brāļi Džons un Klerenss Englini klusi guļ katrs savā kamerā un gaida. "16, 17, 18..." Cietumsargs skaļi skaita aizmigušos ieslodzītos, lai redzētu, vai visi atrodas savās gultās, iekams nodziest gaisma. "19, 20, 21..." Trīs cietumnieki aizver acis un izliekas aizmiguši. "22, 23, 24..."Tiklīdz sargs ir pagājis garām, vīri bez skaņas izslīd no cietajām gultām un aizlavās līdz savu kameru dibensienai. Tur, zem izlietnes, atrodas ventilācijas lūka. Tā ir kurpju kastes lielumā, taču pēdējo deviņu mēnešu laikā vīri ir piesardzīgi paplašinājuši caurumus ar nagu knaiblītēm, uzasinātām karotēm un pašgatavotu urbi, kas darināts no putekļsūcēja motora un skrūvgrieža. Urbšanas radīto troksni viņi ir nomaskējuši, pēc kārtas spēlējot ermoņikas, kamēr pārējie strādā. Lai sargi neatklātu viņu bēgšanu pirms nākamā rīta, cietumnieki, izmantojot vecas avīzes, ir pagatavojuši papjēmašē galvas. Tās ir nokrāsotas un aplīmētas ar īstiem matiem, kas nozagti cietuma frizētavā. Tagad ieslodzītie ir novietojuši galvas savās gultās un savilkuši segas augstu ap tām.
Trīs cietumnieki izspraucas pa šaurajiem caurumiem un satiekas 90 cm plašā šahtā, kas izlokās aiz kamerām. No turienes viņi pa šauru ventilācijas lūku izlien uz cietuma jumtu. Tur augšā vīri jau iepriekš ir paslēpuši finiera saplākšņa airus, pašu izgatavotas glābšanas vestes un plostu, kas darināts no kādiem 50 lietusmēteļiem. Cietumnieki ir sakausējuši zagtos lietusmēteļus, spiežot tos pie karstā ūdens caurulēm. Tumsas aizsegā vīri aizlavās pār jumtu un ar visu aprīkojumu norāpjas lejā pa notekcauruli. Līdzko nonākuši uz zemes, viņi sāk skriet uz ūdens pusi. Vīri klūp pār dzeloņstieplēm, bet, par laimi, tieši šovakar tuvākajā sargtornī neviena nav. Trīs bēgļi zibenīgi piepūš savu gumijas plostu. Aptuveni kilometra attālumā - otrpus Sanfrancisko līcim - viņi redz pilsētas ugunis. Vīri ļauj plostam ieslīdēt tumšajā ūdenī un satver airus.
Nākamajā rītā aukstajā līcī atrod gumijas plosta atliekas, bet vairāk pēdu bēgļi nav atstājuši. Oficiāli tiek pieņemts, kas visi trīs vīri noslīkuši spēcīgajā straumē. Savukārt šīs versijas kritiķi ir norādījuši, ka bēgšanas naktī straumes ātrums bija tikai četri kilometri stundā. Turklāt brāļu Englinu radinieki vēlāk apgalvoja, ka abi bēgļi no Dienvidamerikas atsūtījuši viņiem pastkartes.
Vieta: Dārtmūras cietums, Devona, Anglija
Gads: 1939
Bēgļi: 3
Aprīkojums: dzelzs gabals, lokzāģis, vīle un virve
Džonu Spārksu 1939. gadā notiesāja par zādzību un ieslodzīja bēdīgi slavenajā Dārtmūras cietumā. Viņš bija meistars atslēgu atmūķēšanā un tūlīt sāka pētīt bēgšanas iespējas. Ceļš uz brīvību veda caur piecām slēgtām durvīm. Atslēgas bija tikai sardzes priekšniekam, tās karājās viņam pie jostas. Spārkss gaitenī vienmēr centās parunāties ar sardzes priekšnieku. Vienlaikus viņš neuzkrītoši pētīja atslēgas un, nonācis savā kamerā, uzzīmēja visu atslēgu skices. Pēc tam ieslodzītais cietuma darbnīcā nozaga dzelzs gabalu, lokzāģi un vīli, lai pagatavotu atslēgu kopijas. Kādā aukstā janvāra vakarā, kad lielākā daļa cietumnieku piedalījās kora mēģinājumā, Spārkss ar paša izgatavotajām atslēgām atdarīja piecas durvis. Tad viņš un vēl divi ieslodzītie ar virvi norāpās pa 6,5 metrus augsto mūri. Miglā bēgot pāri Dārtmūras tīrelim, viņi guva apsaldējumus. Beidzot bēģļi nonāca līdz dzelzceļam un ielēca preču vilcienā, kas devās uz Londonu.
Vieta: Daremas cietums, Darema, Lielbritānija
Gads: 1968
Bēgļi: 1
Aprīkojums: būrīši kāmjiem, skrūvgrieži un kalts
Pēc vardarbīgas bēgšanas no cietumnieku konvoja 1966. gadā britu prese bija pasludinājusi laupītāju Džonu Makvikāru par Lielbritānijas bīstamāko noziedznieku - sabiedrības ienaidnieku Nr. 1. Pēc divu mēnešu spraigas vajāšanas Makvikāru notvēra un aizveda uz Lielbritānijas drošāko cietumu Daremā. Džons Makvikārs kopā ar kādu biedru tūdaļ sāka meklēt trūkumus cietuma drošības sistēmā. Piemēram, pa atpūtas telpu un visiem cietuma gaiteņiem viņi staigāja basām kājām, lai tādējādi uztvertu, vai no ventilācijas šahtām grīdā nenāk silts gaiss. Ventilācijas šahtu Makvikārs atrada vienā no cietumnieku vannasistabām. Abi sazvērnieki tūlīt sāka zagt skrūvgriežus un kaltus, ko gatavojās izmantot, lai iekļūtu ventilācijas šahtā. Darbarīkus rūdītie noziedznieki paslēpa kāmīšu būros, kurus viņi drīkstēja visur nēsāt sev līdzi. Cietuma personāls uzskatīja, ka dzīvnieciņiem ir nomierinoša ietekme uz ieslodzītajiem, un neviens pat nebrīnijās, ka divi no cietuma rūdītākajiem noziedzniekiem savus kāmīšus allaž ņem līdzi it visur - pat uz vannasistabu. Vannasistabā abi cietumnieki vienmēr atgrieza līdz galam vaļā karstā ūdens krānus. Viņi labi zināja, ka apsargiem nepatīk samitrināt formastērpus. Tvaika aizsegā ieslodzītie sāka cilāt flīzes un rakties ventilācijas šahtā. Pēc vairāku nedēļu ilgas intensīvas "mazgāšanās" un rakšanas, mazais tunelis bija gatavs. 1968. gada 28. oktobrī Džons Makvikārs noņēma vannasistabā vaļīgās flīzes un ielīda ventilācijas šahtā, kas veda uz jumtu. Viņam tik tikko izdevās tikt pāri mūrim, pirms uzradās sargi. Netālu no cietuma, neko ļaunu nenojauzdami, bēgli savā mašīnā uzņēma divi izpalīdzīgi cilvēki. Makvikāra biedru sargi notvēra, kad viņš centās tikt pāri mūrim.
Vieta: Brikstonas cietums, Londona, Lielbritānija
Gads: 1980
Bēgļi: 2
Aprīkojums: īlens, zīmuļu asināmais, metāla pakaramais un sabiedrotais
1980. gadā Īru republikāņu armijas spridzinātāju Džerārdu Tjūitu nosūtīja uz ļoti droši Brikstonas cietumu. Drīz vien viņš nozaga īlenu, zīmuļu asināmo, metāla drēbju pakaramo un izplānoja bēgšanu. Tjūits pagatavoja urbi, iespiežot zīmuļu asināmajā īlenu un par rokturi izmantojot drēbju pakaramo. Četrus mēnešus viņš urba caurumu gan ārsienā, gan sienā uz blakuskameru, kur sēdēja viņa biedrs Džeimss Mūdijs. Caurumus viņš paslēpa aiz plakāta un skapja. Kādu naktī Tjūits un Mūdijs izlīda pa caurumu sienā uz uzrāpās uz cietuma jumta. Tieši tajā brīdī brīdī kāds cits cietumnieks iededza savā kamerā gaismu. Novērošanas kameras automātiski pavērsās pret gaismu, bet Tjūits un Mūdijs varēja nemanīti norāpties no jumta un pārlīst pār mūri.
Vieta: Luvesteinas pils, Gelderlande, Nīderlande
Gads: 1621
Bēgļi: 1
Aprīkojums: koka lāde
1619. gadā nīderlandiešu juristam, vienam no starptautisko tiesību zinātnes pamatlicējiem Hugo Grocijam par piedalīšanos valsts iekšpolitiskajās cīņās piesprieda mūža ieslodzījumu. Viņu ieslodzīja Luvesteinas pilī, taču atļāva ņemt līdzi iemīļotās grāmatas. Turpmākos divus gadus Grocija sieva regulāri sūtīja vīram grāmatas lielā koka lādē. 1621. gadā cietuma inspektors bija izbraucis un atstājis pili savas sievas pārziņā. Nākamajā apmeklējumā Grocija kundze pastāstīja inspektora sievai, ka viņas vīrs esot saslimis un viņa baidoties, ka politiskās grāmatas varētu pasliktināt vīra stāvokli, tāpēc lūdzot palīdzību šo grāmatu aizvākšanā. Kad vizīte bija galā, atnāca divi sargi, lai iznestu grāmatu lādi. Tajā, sarāvies čokurā un apsedzies ar grāmatām, gulēja Grocijs. Sargiem lāde šķita pārāk smaga, un viņi tūlīt par to ziņoja inspektora sievai. Viņa apstiprināja, ka tā esot pilna ar grāmatām. Kad sargi nākamajā dienā ielūkojās pie slimā un ļoti klusā Grocija, viņš jau bija atstājis valsti.pēdējais vienkārši epic...nu ku tā var:D zin kā kas notiek ja atstājuzraudzību kāda cita rokās
NatGeo rādija dokumentālo filmu par viņu bēgšanu, iesaku noskatīties tiem, kas ir pārāk slinki, lai izlasītu.
Ņēmi no "Ilustrētās Pasaules Vēstures"? Jo atceros, ka vienā numurā bija tieši par šiem izdomas bagātajiem cilvēkiem rakstīts.
Nesaprotu kā viena komiksa raksts var dabūt vairāk + nekā šis, lūk šis ir īsts raksts.
Ceru, ka neieliki pie oriģinālrakstiem, jo šito visu biju lasījis Ilustrētajā Vēsturē