Kas ir operācija ''Barbarosa'' ?
Tas ir nacistisktās vācijas plāns Otrajā pasaules karā iebrukt Padomju savienībā.
Šis plāns bija tik pat grandiozs cik tā nosaukums - tā bija pati vērienīgākā kara iecere 20.gadsimtā.
Hitlera pirms kara nodomi attiecībā ar Krieviju
Hitlers par invāziju Austrumos sāka cerēt jau 1928.gadā. Savā grāmatā viņš norādīja uz netaisno pasaules bagātību sadali kā arī par cilvēku blīvumu teritorijās, jo Vācija apdzīvojums bija liels, bet austrumos zemes bija salīdzinoši reti apdzīvotas. Dzīves telpas problēmu Hitlers cerēja atrisināt ar ekspansionisma palīdzību. Savā grāmatā fīrers runāja arī par slāviem kā par zemāku rasi. Boļševismu nacisti propagandēja kā lielāko ļaunumu. Slāvu tauta, pēc Hitlera domām, bija paverdzināma un pat iznīcināma. Nacistu politika paredzēja arī Padomju Savienības kā politiska veidojuma iznīcināšanu.
1939.gada 23.augustā tika parakstīts vācu-padomju savstarpējais neuzbrukšanas pakts, kas bija pārsteigums visai pasaulei. Pakta slēdzējpusēm, katrai bija sava ideoloģija un citi uzskati. Tomēr – Vācija un PSRS nodibināja tirdzniecisko sadarbību: PSRS piegādāja Vācijai izejmateriālus un naftu, bet Vācija Padomju Savienību apgādāja ar tehnoloģijām. Tomēr, abām no slēdzējpusēm nepazuda šaubas par otras nodomiem un turpmākiem plāniem.
Jau 1940.gadā Hitlers ģenerālštābam pavēlēja sākt gatavot uzbrukuma plānu. Tomēr ne ar vienu piedāvāto plāna variantu viņš nebija apmierināts – ģenerālštāba virsnieka Marksa plāns, viņaprāt, bija pārlieku komplicēts, turpretī ģenerālpulkveža Paulusa plāns bija par daudz pieticīgs un vairāk tendēts uz Maskavas ieņemšanu. Hitleram tai sakarā bija ko teikt: „Tikai pilnīgi pārakmeņojušās smadzenes, kas domā pagājušo gadsimtu kategorijās, var uzskatīt galvaspilsētas ieņemšanu par vērtīgu mērķi”( te nu manuprāt fīreram taisnība). Lai gan galējais uzbrukuma plāns vēl nebija izstrādāts, ģenerālštābs jau to nokristīja par operāciju „Otto”
Hitlers galu galā pats noteica uzbrukuma plāna stratēģiskos pamatvilcienus
Tātad galvenie armijas kustības virzieni>
*Grupa „Ziemeļi” tika nozīmēta plānotajam uzbrukumam Ļeņingradai, kuru tā sasniegtu vispirms sakaujot Baltijas valstis.
*Armijas grupai „Centrs” bija nozīmēta Maskavas ieņemšana, virzoties caur Baltkrieviju un Smoļenskas apgabalu.
*Bet grupai „Dienvidi” bija paredzēts caur Kijevu doties uz naftas atradnēm Baku Dienvidkrievijas stepēs pa Volgas baseinu.
1940.gada 18.decembrī tika izdota Hitlera pavēle Nr.21. ar koda vārdu „Barbarosa”. Plāna nosaukums tika mainīts pēc fīrera iniciatīvas.
Galvenais operācijas ''Barbarosa'' plāns.
Krievijas armijas masa Krievijas rietumos jāiznīcina pārdrošās operācijās, dziļi iedzenot tanku spēku ķīļus; jāaizkavē kaujas spējīgo vienību atkāpšanos uz Krievijas teritorijas iekšieni.
Pēc tam strauji jāsasniedz līnija, no kuras krievu gaisa spēki vairs nespēj uzbrukt Lielvācjas teritorijai.
Operācijas galīgais mērķis ir – veidot barjeru pret Āzijas Krieviju uz kopējās līnijas Volga – Arhanģeļska. Tādā gadījumā Luftwaffe - vācu gaisa spēki, varēs iznīcināt Krievijas pēdējo industriālo apgabalu Urālos.
Šīs operācijas gaitā krievu flote Baltijas jūrā strauji zaudēs atbalsta punktus un tādejādi vairs nebūs kaujasspējīga.
Ar spēcīgiem triecieniem operācijas sākumā jānovērš krievu gaisa spēku efektīva iejaukšanās.”
Karagājienam pēc iepriekšējo triumfālo zibenskaru parauga bija jāsākas ar pēkšņu uzbrukumu 1941.gada 15.maijā un dažu mēnešu laikā jābeidzas.
Maldināšana un nodomu maskēšana
Trīs nedēļas pēc pavēles gatavoties karam Vācija un PSRS parakstīja saimnieciskas sadarbības līgumu, kura mērķis bija dot drošības ilūziju Maskavai, kas ar bažām vēroja augošo saspīlējumu ar Berlīni attiecībā uz Balkānu sadalīšanu. Šis līgums kalpoja arī par izejmateriālu piegādi un pirmo maldināšanas soli.
Gan Rietumu fronte, gan aktivitātes Balkānos kalpoja par Staļina uzmanības novēršanu no nacistu karaspēka koncentrēšanās uz Vācijas – Padomju Savienības robežas.
Šajā ziņā veikti daudzi pētījumi: lielākā daļa apgalvo, ka Staļins neticējis daudzajiem brīdinājumiem par gaidāmo Vācijas invāziju, būdams pārliecināts par to, ka Hitlers nebūtu gatavs karot divās frontēs un, ka tas viss ir falsifikācijas, lai izprovocētu Padomju Savienību. Turpretī citi vēsturnieki, domā, ka Staļins lieliski nojauta par Hitlera nodomiem attiecībā uz iebrukumu padomijā un apzināti neveica nekādus pasākumus ar mērķi uzvelt kara vaininieka lomu fīreram, ļaut Hitleram noticēt iespējamai uzvarai un karot divās frontēs, lai pēc nacistu militāro spēku novājināšanās, pats Staļins varētu doties savā uzvaras gājienā Rietumu virzienā. ( es personīgi vairāk ticu pirmajam variantam)
Hitleram bija maldināšanas programma – viņš Staļinam iestāstīja, ka koncentrējot savus militāros spēkus pie PSRS robežas ar mērķi britos radīt iespaidu, ka nacisti gatavojās uzbrukt Padomju Savienībai un tā novērst to uzmanību plānotajām cīņām ar Angliju. (nu baigais viltnieks)
Neliela aizķaršanās ar operācijas sākumu.
Patiesībā viņš plānoja Padomijai uzbrukt 15.maijā, bet viņa plānus attiecībā uz datumu izjauca duče, kurš 1940.gada 13.septembrī uzsāka karu Ziemeļāfrikā. Lai gan sākumā uzbrukuma panākumi nebija peļami, drīz vien briti kaujās ņēma virsroku( te nu makaronēdāji nofailoja) Hitlers nevarēja pieļaut Itālijas sakāvi, tas būtu liels trieciens Ass valstīm, tāpēc 11.janvārī Hitlers uz Ziemeļāfriku nosūtīja savus palīgspēkus. Šis solis vēlāk ietekmēja „Barbarosas” sākumu, jo karš Ēģiptē ieilga. Tomēr lielāko lomu ''Barbarosas'' novilcināšanā spēlēja Dienvidslāvija. Pārējās Balkānu valstis bija jau kļuvušas par Vācijas satelītiem, bet Dienvidslāvijas valdība, kura ar ilgu šaubīšanos kļuva lojāla Vācijai, tika gāzta un stratēģiski apdraudēja plānoto invāziju Grieķijā. Tieši ekspansija Dienvidslāvijā un Grieķijā bija iemesls operācijas „Barbarosa” atlikšanai uz sešām nedēļām.
Pretinieka nenovērtēšana
Kampaņas atlikšana bija totāla kļūda. Tomēr Hitlers nepieļāva domu to realizēt nākamā gada 15.maijā, jo bija patstāvīgās bailēs, ka Staļins var viņu apsteigt. Kad 1933. gadā vācu militārists Gudērians apmeklēja padomju lokomotīvju rūpnīcu viņš pārsteigumā atklāja, ka bez lokomotīvēm rūpnīca ražo blakus produktus – tankus – 22 vienības dienā. Tomēr par spīti tam, izstrādājot invāzijas plānu nacistu stratēģi bija par zemu novērtējuši padomju spēkus. Hitlers pats bija pieļāvis, ka Padomju Savienība nebūs spējīga pretoties, īpaši pēc somu – padomju kara, kur Padomija neko dižu neparādīja. Padomju militārie spēki bija gandrīz divas reizes lielāki kā to bija paredzējuši vācu stratēģi.
No citiem avotiem esmu lasījis, ka pie PSRS un Vācijas robežas 1941. gada 22. jūnijā padomijai bija pieckārtējs pārsvars tanku ziņā, seškārtējs- aviācijas ziņā, un pat desmitkārtējs- artilērijas ziņā (šo ziņu gan vēl var apšaubīt, bet tā varētu būt)
Gaidītais zibenskarš tomēr apraujas un paliek lēnāks
Viena no visbiežāk minētajām kļūdām ir paviršā attieksme pret iespējamo karu ziemā. Ģenerālis Pauluss 1941.gada sākumā bija ieminējies par karadarbību ziemā, kad Hitlers uz to atbildēja ar aizliegumu vispār pieminēt šādu tematu. „Karš ar Padomju Krieviju turpināsies vien 4 mēnešus” viņš teica. Tomēr karš ieilga, pie tam pamatīgi. Jau rudens vāciešiem bija izcili nelabvēlīgs – lietavas netaupīja apgādes tankus, kuri nebija aprīkoti ar kāpurķēdēm. Vāciešu apgrūtinātā virzīšanās uz priekšu sarkanarmijai ļāva atgūties un sakopot jaunus spēkus. Rudens slapjdranķis ziemai tuvojoties pārvērtās ledū. Vācu apgādes zirgi pa ledu knapi kūlās uz priekšu, bet 10.decembrī gaisa temperatūra frontes līnijā vietumis sasniedza kritisko robežu - 63ºC. Zaudējumi kaujas laukā no sala bija lielāki kā no pretinieka uguns. Citi centās sev darīt galu nošaujoties, bet gadījās tā, ka brūce nebija nāvējoša, tā sasala un sākās mokoša gāzu gangrēna. Cieta arī degviela – jo tā zemajā temperatūrā sasala, līdz ar to bija milzīgas grūtības tikt uz priekšu. Šo laiku veiksmīgi izmantoja padomju armija, lai mobilizētu spēkus uz fronti. Vācu karavīri vietām bija mazāk kā 50 km no Maskavas, taču fiziskā spēka trūkums un sals darīja šo objektu nesasniedzamu.( nu žēl )
Nebija jau tā, ka ziemas ekipējuma nebija. Tas bija! Tomēr karadarbības teritorijā nebija atbilstošas transporta infrastruktūras un papildus spēku, kas tos spētu nogādāt līdz frontes līnijai.
Izstrādājot „Barbarosas plānu” stratēģi nebija rēķinājušies ar tik mazattīstītu ceļu tīklu, kas kavēja pilnvērtīgu karam nepieciešamās munīcijas, degvielas un ekipējuma plūsmu. Uzbrukuma tehnika kara sākumā devās uz priekšu milzīgā ātrumā, bet apgādes tehnika nespēja tikt līdzi, starp uzbrukuma un apgādes vienībām dažkārt bija pat 300 jūdžu distance.
Dzelzceļa sliedes bija jāpārliek atbilstoši Eiropas standartiem, jo vācu vilcieni nespēja pārvietoties par platajiem padomju sliežu ceļiem. Arī autostrāžu problēmu „Barbarosas” plāns neparedzēja – Polijas teritorijā autoceļi bija apmierinoši, bet dziļāk Krievijā tie bija nožēlojami.
Decembrī, kad temperatūra nokrita līdz ārkārtas grādiem, sarkanarmijai pievienojās speciālās Sibīrijas divīzijas, kas bija īpaši apmācītas cīnīties ziemas aukstumā.
Tomēr neizdodas realizēt ''Barbarosu''
Hitlers, plānojot uzbrukumu, bija aizgrābts ar saviem esošajiem panākumiem un objektīvi nespēja palūkoties uz iespējamo sakāvi. „Barbarosas” fiasko savu lomu nospēlēja arī stratēģijas koncepcijas mainīšana. Hitlers 1941.gada vasaras sākumā sasirga – viņam bija hroniska gremošanas sistēmas kaite un tā neatkāpās līdz pat augusta vidum. Pa to laiku Brauhičs – armijas augstākais virspavēlnieks un ģenerālis Halders nedaudz pagrozīja realizējamo plānu, kuri par operācijas prioritāti uzstādīja Maskavas, nevis Hitlera priekšroku saņēmušās Kijevas un Krimas ieņemšanu. Kad Hitlers to uzzināja viņš dusmās armijas grupai „Centrs” noņēma 2 labākās divīzijas, no kurām vienu nosūtīja uz Kijevu, bet otru uz Ļeņingradu. Bet tad kad invāzijas panākumi bija vēl spīdošāki kā cerēts, Hitlers zaudēja uzmanību un piesardzību – septembrī viņš paziņoja, ka jāsāk grandiozs uzbrukums tieši Maskavai, operācija ar nosaukumu „Taifun”( šī operācija vēlāk arī izgāzās). Par spīti sākotnējiem panākumiem, Padomju vadība negrasījās padoties: Staļins bija atguvies no „drauga nodevības” trieciena un sasparojās. Sarkanarmija prettriecienu deva 1941.gada 5.decembrī, kad vācu armija bija spiesta atkāpties un tādejādi zaudēja daudzas smagās cīņās iegūtās teritorijas (ziemeļos atkāpās līdz Volhovai, centrā līnija Orla-Rževa, dienvidos zaudē Kerčas pussalu). Hitlers pārdzīvojumā atlaida līdzšinējo armijas virspavēlnieku Brauhiču no pienākumu pildīšanas, lai tā vietā stātos pats. Viņš nekavējoties izdeva pavēli par pozīciju saglabāšanos un neatkāpšanos vairs ne par soli. Tālākais gan aŗi ir interesants, bet tas vairs nav gluži attiecināms uz plānu ''Barbarosa''. Jo tā plāna realizācijas iespēja saruka ļoti maza, principā varētu teikt plāns bija izgāzies. Tas nebija paredzējis ne savas iespējamās neveiksmes, ne sarkanarmijas nopietnas pretošanās iespējas, un kur nu vēl Padomijas pretuzbrukumu( kas sākās 1942.gada 19.novembrī)
Lielākās kļūdas un iemesli kāpēc ''Barbarosa'' izgāzās
* plāna ''Barbarosa'' atlikšana par 6 nedēļām vēlāk
* militāra palīdzības sniegšana Itālijai Ziemeļāfrikā. Kā nekā vācieši dabūja daļu armijas sūtīt uz turieni, kas būtu noderēji invāzijai pret padomiju ( njā izslavinātā dučes armija tomēr neattaisnoja savas cerības, bet nu nepalīdzēt viņiem nedrīkstēja)
* vācu stratēģi pietiekoši neovērtēja padomijas patiesos militāros spēkus
* vācu stratēģi nebija paredzējuši, ka plāns varētu neizdoties, nebija papildus rezerves un rīcības plāna gadījumā ja zibenskara stratēģija un plāns neizdodas
* Iespējama nesagatavotība. Es pieļauju ka operācija tika sasteigta, un līdz galam vācija nebija sakopojusi savus spēkus. Kā arī bija draudi ka Padomija varētu uzbrukt pirmā, ko nedrīkstēja pieļaut( dažos avotos esmu lasījis pa padomija uzbrukumu bija plānojusi veikt 1941. gada vasarā, un vēl pēc cita avota, ka 1942. gada pavasarī, bet to kā patiesībā bija to tik Staļins zin)
* nebija pienācīga ziemas ekipējuma, jo Hitlers uzskatīja ka Barbarosas plāns tiks realizēts 4 mēnešos( kārtējā fīrera neapdomība)
* sliktā un mazattīstītā ceļu sistēma, un dzelszceļa sliežu nesaderība( nācās pārlikt jo sliedes bija pa platu.
* apgādes tehnikas netikšana līdzi uzbruka tehnika, bet nu tas jau sasaucas kopā ar iepriekšējo iemeslu par ceļiem
Taču Hitlers un nacisti varēja vinnēt. Tikai kā jau mēs zinam Hitlers tāpat kā citi nacistu ģenerāļi un stratēģi jau arī ir tikai cilvēki, kuri tāpat kā visi arī pieļauj kļūdas. Kas zin ja šo kļūdu nebūtu... vrb mums vēl šodien katram istabā pie sienas karātos tēvoča Ādolfa bilde... kas zin....
Par pievienotajiem video:
1. Kauja par Kursku( 1943. gada vasara). Kurska ir apgabals Krievijā. Tajā kaujā vācieši ļoti centās uzvarēt, bija īpaši gatavojuši un papildinājuši militāros papildspēkus, tehniku un ieročus. Viņiem vaidzēja vinnēt, jo karā bija iestājies lūzuma punkts, pēc neveiksmīgās Maskavas un Staļingradas ieņemšanas mēģinājuma, bet tā nenotika... ieskats kara laukā
2. bildes no ''Barbarosas''
3. Operācijas sākums
4. Reiha invāzija Padomju savienībā
