Spermatozoīdi ir sīki parazīti, bet dzemde - patstāvīga būtne, kas klejo pa ķermeni un dažkārt saspiež kādu nervu, izraisot sievietei histērijas lēkmi. Kādas tik vairošanās teorijas nav izvirzītas daudzo gadsimtu laikā! Bērns stārķa knābī pieder pie maigākajām.
Laiks: 500 g. pr. Kr.
Teorija: Dzīvību rada vīrietis.
Senie grieķi ticēja, ka bērna dzīvības sēkla atrodas vīrietī. Savukārt sievieti viņi uzskatīja par sēklas trauku, kur tā nobriest un kļūst par augli. Un vēlāk viņa piepalīdz, bērnu barodama. Arī visas svarīgākās īpašības bērns pārņem no tēva.
Laiks: 400.g. pr. Kr.
Teorija: Dzemde - patstāvīga būtne.
Sengrieķu ārsts, par medicīnas tēvu dēvētais Hipokrats, un vairāki viņa laikabiedri sievietes dzemdi uzskatīja par patstāvīgu būtni. Hipokrats bija pārliecināts, ka tā maina atrašanās vietu dažādu slimību dēļ. Pēc viņa domām, dzemdes nobīde un stāvokļa maiņa izraisa visdažādākās slimības, iespējams, arī histēriju.
Laiks: ap 200. g. pēc Kr.
Teorija: Dzīvību rada siltums.
Sengrieķu ārsts Galēns, kurš strādāja Romā, bija tuvāk mīklas atrisinājumam, uzskatot, ka bērns rodas, kad vīrieša un sievietes dzimumorgāni savienojas un kopīgi rada siltumu. Viņš arī apgalvoja, ka vīrietis rada vairāk siltuma nekā sieviete. Tāpēc viņa dzimumorgāni atrodas ārpusē, savukārt sievietei tie ir paslēpti ķermeņa iekšienē. Turklāt Galēns pieņēma, ka attiecīgie dzimumorgāni ir viens otra spoguļattēls.
Laiks: ap 1000.gadu
Teorija: Bērnus atnes stārķis.
Jaundzimušos mazuļus atnes stārķis - nav populārāka mīta par bērnu radīšanu kā šis. Pirmsākumi tam meklējami senskandināvu poēmā "Völuspá " (Gaišreģes dziesma), kas radusies agrīnajos vikingu laikos. Senskandināvu mitoloģijā vīrietis tiek radīts no oša, bet sieviete - no gobas. Savukārt āsu dievs Hēnirs davā cilvēkiem dvēseli, ko atnes stārķis. Šo mītu vēl 20.gadsimtā mēdza pārstāstīt vecāki un ārsti, tādējādi mēģinot izvairīties no ziņkārīgu bērnu jautājumiem par mazuļu rašanos. Viena no stāsta versijām vēsta, ka putns ar garo knābi jaundzimušos bērnus atrod purvā un tad aiznes tos viņu vecākiem.
Laiks: 1025.gads
Teorija: Bērns ir kā siers.
Sievietes dzimumorgānu šķidrums ir kā piens, savukārt vīrietim tas ir kā recināšanas ferments, kas liek pienam sastingt un kļūt par sieru. Tā cilvēku vairošanās aprakstīta 1025.gada darbā "Canon of Medicine (Medicīnas kanons).
Laiks: 1561.gads
Teorija: Viss dzīvais nāk no olas.
Itāļu anatoms un ķirurgs Hieronims Fabrīcijs atklāja, ka vistā ir olnīcas, un tādējādi kļuva pazīstams kā "embrioloģijas tēvs". Tomēr Fabrīcijs īsti neizprata, ka tieši viņa atklātās olnīcas funkcionē. Viņa skolnieks, angļu ārsts Viljams Hārvijs, spēra soli tālāk un izpētīja apaugļotu vistas olu. Viņš secināja, ka viss dzīvais nāk no olas.
Laiks: 1672.gads
Teorija: Bērns attīstās ārpuse dzemdes.
Ar savu vēsturisko aprakstu par sievietes olnīcu puslīšiem (folikuliem, kas aug olnīcās un satur nenobriedušas olšūnas un šķidrumu) holandiešu ārsts Renjē de Grāfs zināšanas par sievietes olšūnām pavirzīja krietnu soli uz priekšu. Savus atklājumus de Grāfs izdarīja, pētīdams grūsnas trušu mātītes. Folikuls jeb pūslītis nobriest menstruālā cikla laikā. Kad tas ir noticis, folikuls pārplīst un no tā atbrīvojas nobriedusi olšūna, kas nonāk olvadā. Šeit var notikt apaugļošana, savukārt folikuls kļūst par tā dēvēto "dzelteno ķermeni"- dziedzeri, kas ražo sieviškos dzimuhormonus un sagatavo dzemdi augļa uzņemšanai.
Laiks: 1677.gads
Teorija: Vīrieša sēkla ir pilna "maziem dzīvniekiem".
Miniatūru dzīvnieciņu spiets - to Nīderlandē dzīvojošais zinātnieks-amatieris Antonijs van Lēvenhuks ieraudzīja, pētot vīrieša sēklu paša izgudrotajā mikroskopā. "Esmu atklājis milzīgi daudz mazu dzīvnieciņu, noteikti vairāk nekā tūkstoti, platībā, kas nav lielāka par smilšu graudu," viņš 1699.gadā rakstīja Londonas Karaliskajai biedrībai. "Mazie dzīvnieciņi ir jaunas dzīvības pirmā stadija," viņš uzskatīja. Daži zinātnieki bija pārliecināti: atsevišķos spermatozoīdos patiesi var saskatīt miniatūrus cilvēciņus.
Laiks: 1699.gads
Teorija: Spermatozoīdi ir parazīti un ir tikai viena olšūna.
Ir tikai viena olšūna. To pasaules pirmajā sievietē ielika Dievs, un pēc tam katrs cilvēks ir radījis mazas kopijas. Šo teoriju izvirzīja itāļu dabaszinātnieks Lacāro Spallancāni, kurš turklāt uzskatīja, ka spermatozoīdi ir parazīti un ka dzīvību rada sēklas šķidrums. Viņš arī pirmais izvirzīja teoriju, ka apaugļošana notiek brīdī, kad spermatozoīds nokļūst pie olšūnas.
Laiks: 1860.gads
Bērnu radīšanas mīkla beidzot atrisināta.
Visbeidzot, pēc gadu tūkstošiem ilgiem meklējumiem un minējumiem, zinātnieki atrisināja bērnu radīšanas mīklu. 1860.gadā zinātnieks Luijs Pastērs reizi par visām reizēm pierādīja, ka dzīvi organismi vairojas tikai mijiedarbībā ar citiem organismiem. Viņš to atklāja, pētot nevis spermatozoīdus un olšūnas, bet gan dzīvās rauga šūnas. Tātad vīrietis un sieviete rada bērnus kopīgi.
