Spoki.lv Šis rakts ir pilns ar faktiem par mēri un to lielakajiem nosēpumiem, ceru ka arī noderes dzīve vai macības. Zinu ka parak gari , bet pacenšāties izlasit līdz galam.
Holeru cilvēks pazīst no senseniem laikiem. Tibetā un Indostānas pussalā tā parādījās jau 4. gs. p.m.ē. Līdz 1817. gadam holera turējās. Āzijas robežās, bet pēc tam dažu gadu laikā šī slimība izplatījās Ķīnā, Japānā, Arābijas pussalā, vēlak Persijā un Sīrijā. 1829. gada vidū holera iekļuva Eiropā. Rudenī tā jau plosījās Maskavā , Sanktpēterburgā, Berlīnē, Hamburgā, pat Holandē. Franciju un Angliju šī slimība postīja 1831. gadā. Dzejnieks Heinrihs Heins , kurš tolaik atradās Parīzē , raktīja 29. martā Parīzē izziņoja par holeras epidēmiju. Cilvēki smējās par tiem, kas baidījās no inficēšanās.
Tonakt gandrīz visa Parīze izklaidējās dejojot ballēs, un histēriskie smiekli nereti bija skaļāki par mūziku. Pēkšņi kāds no jokdariem sajuta, ka viņam stingst kājas. Viņš noņēma masku, un visi apkārtējie nošausminājas, ieraugot zilgano seju. Smiekli aprāvās. Viesi no balles steidzās uz pilsētas slimnīcu , kur dzīzuma visi nomira. Laikā starp 1883. un 1896. gadu holera ne reizi vien Centrālajā Eiropā atkārtojās, katru reizi aiznesot simtiem tūkstošu cilvēku dzīvību. Piemēram, 1892. gadā Hamburgā tikai sešu nedēļu laikā vien nomira astoņi tūkstoši cilvēku. 1883. gada vācu bakteriologam Robertam Koham izdevās atrast holeras bacili .
Viņš rakstīja Holera nerodas no nekā. Šaja gadījumā jārunā par slimību, kurai pakļauti tie cilvēki, kuri ir norijuši vibrionu. Kohs holeras bacili nosauca par vibrionu, jo tas pēc sava apveida vija līdzīgs komatan. Tagad Eiropā jau sen nav holeras, taču slimība nav pilnīgi iznīcināta. Tā atdzimst blīvi apdzīvotos rajonos tur, kur nav normalas pārtikas un valda antisanitāri dzīves apstākļi.
