Augu monstri.18

Revinsons apgalvo, ka koks-cilvēkēdājs neizprotamu iemeslu dēļ praktiski vienmēr tieši desmit dienas pēc ''maltītes'' izspļauj žilbinoši baltu upura galvaskausu. No upurēto cilvēku galvaskausiem aborigēni būvējot kaut ko līdzīgu dievnamam. Šis process, pēc viņu uzskata, esot bezgalīgs un simbolizējot dzimtas uzplaukumu... Par visasinskārāko palmu Revinsons stāsta kā par klasiskā ananāsa koka formā veidotu augu. Tas esot apmēram trīs metrus augsts, ar resnu stumbru, kuram klāt ir bieza miza. Koka ''lapotne'' gan esot veidota tā, ka nav līdzīga itin nevienam zināmajam augam. Koka vainagā atrodas četrus metrus garas lapas, asas kā naži. Šīs lapas itkā aizsargā izliektus ''šķīvjus'', kas gatavi kaut ko satvert un noturēt. Pats koks uz baltu, zaļu, zilu un sarkanu liānu fona ir gandrīz nepamanāms. Bezvējā liānas visu laiku lokās, vērotājam radot briesmu un slepkavības draudu sajūtu. Ja pūš vismazākā vēsmiņa, liānas gandrīz vai pieglaužas koka stumbram, it kā aizsargājot poraino mizu, kas nepārtraukti izdala indīgu sulu; tā apdullina pat 100 m attālumā.

19. gadsimta beigās ceļotāji bija savākuši plašu ziņu kolekciju par augiem, kuru inde ne ar ko neatpaliek no nāvējoši indīgas čūskas koduma. Tad tika izvirzīts pieņēmums, ka evolūcija, ideāli saskaņojusies ar Darvinu mācību, radījusi himēru, kas apvieno gan floras, gan faunas pazīmes. Pēc šīs hipotēzes, tie ir parazītaugi, kam piemīt izteiktas plēsīgu zvēru pazīmes. Šie augi ir ļoti bīstami, jo radības, kam prāta ir maz, no šādiem rijīgiem augiem izglābjas reti. Šos augus sauc par ''Kentauriem''. ''Kentauru'' ierocis - to izdalītā indīgā sula, kas iedarbojas vai nu pakāpeniski, vai arī vienā mirklī. Sulai allaž ir pretīga smaka, kas cilvēkiem nepārprotami liek saprast, ka šo vietu vajadzētu apiet ar līkumu. Savukārt zvēri, kas barojas ar līķiem, vai kukaiņi uz šo smaku iet kā pie krituša dzīvnieka - mieloties, iznākumā paši kļūstot par barību...Zinātnieki, kas prot apieties ar toksiskām bioloģiskajām un augu vielām, izvirza mērķi atrast un izmantot savā labā šādus dabas brīnumus. Interese un risks, bez šaubām, attaisnojas. Noskaidros, piemēram, ka šo augu indīgie izdalījumi, ja tos lieto pazeminātā koncentrācijā, ir lieliskas antibiotikas. Ja indīgo vielu koncentrāciju variē, tās kļūst efektīvas, piemēram, cīņā ar vairākām onkoloģisko saslimšanu formām, cukura diabētu un pat AIDS.

Austrāliešu biologs Jozefs Hangs 1987. gadā uzņēmās cēlu pienākumu - izklīdināt mītu par to, ka tikai Madagaskara gadsimtiem ilgi ir vienīgā vieta pasaulē, kur aug koki-plēsoņas. Dažādas palmas spējīgas sakošļāt un sagremot ne tikai cilvēkus, bet pat tīģerus, kuru maņas un reakcija uz iespējamām briesmām ir krietni saasinātāka. Hangam gandrīz uzreiz paveicās. Viņš savām acīm redzēja šaušalīga auga asinsdarbu. Koks vārda tiešā nozīmē pievilka ar maija puķu un liepu medus smaržu. Aromāts kropļoja vērotāja redzes uztveri, radīja dzirdes halucinācijas, sākumā izpaužoties kā viegla miegainība, kas pakāpeniski pārvērtās smagā miegā.

Hangs par to stāstīja: ''Mani vilka pie šā koka gluži kā, it kā visi locekļi būtu sasaistīti ar virvi un kāds to stieptu uz savu pusi...'' Zinātnieks uzsver, ka viņa griba bijusi pilnīgi paralizēta. Tikai ar sava pavadoņa - veca aborigēna palīdzību izdevies paglābties no nāves: ''Večuks samitrināja lupatas ar vieglu etiķa šķidumu un aptina tās gan manai, gan savai galvai un pēc tam izveda mani no bīstamā aerosola piesātinātās zonas. Kad viņš mani vilka uz tīru ezeru, kur ilgi mazgāja, iznīcinot indes, šaušalīgais koks, gluži kā pārdzīvojot upura zaudēšanu, mums pakaļ šāva savas sēklas. Tās atgādināja zaļos grieķu riekstiņus. No večuka vēlāk uzzināju, ka šis koks ''jūtas nepaēdis'' tikai sešas dienas pavasarī; vēlāk tas nav bīstams.'' Jau pēc trim mēnešiem Hangs pārliecinājās, cik ļoti patiesi ir stāsti, kuros šīs monstra dzīres salīdzinātas ar elles dvaku. Viņš redzēja, kā koks apēd nelielu vērsi... Hangs aizstāv viedokli, ka šī unikālā augu inde jau tagad amerikāņiem dod iespēju radīt lieliskas universālas iedarbības zāles un teicamus antidotus, kas neitralizē praktiski jebkuru no zināmajām indēm. Šie augi, ko zinātnieki iesaukuši par briesmonīšiem, pēc biologu domām, patiešām ir īsts dabas brīnums.

Bet varbūt augi, kas rij bioloģiskus objektus, ir sava veida sanitāri, kas profilaktiski nodrošina pret dažādu infekciju un epidēmiju izplatību? Tieši uz šādām domām vedina Jozefa Hanga pētījumi. Starp citu, viņš atsaucas arī uz naturālista Džozefa Anrolda pieredzi: 1818. gadā, ceļojot pa Indonēzijas mežiem, viņš uzdūries raflēzijai = augam ar izteiktu sprāgoņas smaku. Tās zieds, kas atrodas pusotru metru virs zemes, pievilina mušas, kā arī asinssūcējus insektus veseliem mākoņiem. Tad tie acumirklī pielīp līmveida nektāram un tiek apēsti. Neraugoties uz to, ka par odu un moskītu pārnēsāto tropisko holēru bijis informēts, Arnolds paņēmis šā auga lapu un sulas paraugus. Maksa par neuzmanību un ziņkārību bijusi ļoti augsta - zinātnieks neilgi pēc tam zaudējis dzīvību.

Cits augs, kas sastopams Brazīlijas un Argentīnas pierobežā, aizvadītā gadsimta 70. gados kļuva par ''šausmeni'' brazīliešu pētniekam Marianado Silvam. Koks izsaka ziņā liekas gluži prasts un nekaitīgs, toties ļoti iecienījis suņu un pērtiķu gaļu. Turklāt tas... spēj pārvietoties - nedēļā apmēram trīs metrus. Par ''kājām'' tam kalpo virspusējas, seklas saknes, ar kurām koks lien pa zāli, cieši ķeroties pie visa, kas gadās ceļā. Dzīvnieki - suņi un pērtiķi - šīs bīstamā koka manipulācijas uztver kā spēli. Muļķa lopiņi grauž koka saknes un... tiek paralizēti. Tad koks apstājas, pagaida, kamēr upura līķis sāk sadalīties, un tad apēd ar tām pašām saknēm, kas kokam kalpo kuņģa vietā.

Arnolds atceras, ka bijis satriekts, ap kādu vientulīgo augošu koku ieraugot veselu lērumu suņu un pērtiķu ādu un kaulu atliekas. Bijis arī blakusefekts. Ilga uzturēšanās koka tuvumā draud ar neatgriezenisku paralīzi arī cilvēkiem. Pašu Silvu, kas bija saelpojies tvaikus, ārsti ar lielām grūtībām mobilajā hospitālī tomēr ''atpumpēja''. Mūsdienu zinātnieku lielākā daļa kategoriski iebilst mazākuma viedoklim, ka šajos indīgajos augos pirmatnējā formā var būt saprāts, kas regulē mednieka un barības pārstrādes refleksus. Rūpīgi izpētāmā hipotēze provocē citu, daudz drosmīgāku pieņēmumu. Proti, iespējams, ka augu valsts tomēr spējīga domāt, taču gluži citā līmenī. Un tādā gadījumā šī domāšana virzīta uz to, lai cilvēku apdzīvotā vide būtu derīga, droša un komfortabla visām dzīvības formām.