Šajā rakstā varēsi paplašināt savas vēstures zināšanas un saņemt atbildes uz dažādiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem. Jautājumi būs par dažādām tēmām.
Atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem (7)9
305
1
Kādēļ nepabeidza būvēt par "Nāves dzelzceļu" dēvēto dzelzceļa līniju Igarka-Saļeharda? Igarkas-Saļehardas dzelzceļa līnija jeb Transpolārā maģistrāle ir nepabeigta būve Ziemeļsibīrijā Krievijā, ko dēvē gan par "Mirušo ceļu", gan par "Staļina dzelzceļu". Saļeharda atrodas Obas krastos pie Polārā loka, savukārt Igarka izvietota vairāk nekā 100 km uz ziemeļiem no Polārā loka pie Jeņisejas. Maģistrāles iecerētais kopgarums bija ap 1400 km, un tai vajadzēja kļūt par daļu no iecerētā dzelzceļa tīkla, kas klātu visu Sibīriju. Tās uzdevums - atvieglot Noriļskā iegūtā niķeļa un citu derīgo izrakteņu transportēšanu, kā arī savienot pie Polārā loka izvietotās pilsētas ar Padomju Savienības rietumdaļu: pie Igarkas satiktos gan sauszemes (dzelzceļa), gan ūdens (Jeņisejas un Ziemeļu Ledus okeāna) transporta ceļi. Maģistrāles būvniecības darbi sākās 1949.gada vasarā. Tos galvenokārt veica politieslodzītie, tādējādi šis dzelzceļš bija viens no plašākajiem padomju represīvās GULAG sistēmas objektiem. Pēc dažiem aprēķiniem tur bija nodarbināti no 80 000 līdz pat 120 000 cilvēku, kas smagos darbus veica, dzīvojot necilvēcīgos apstākļos. Ieslodzīties ziemā cieta no sala un bada, bet vasarā - no slimībām, kukaiņiem un purvāju gaisa. Gan strādājošie, gan apsardze bieži mitinājās pagaidu zemnīcās un teltīs, jo tundrā uz vietas nebija pietiekama daudzuma kokmateriālu. Arī pašam dzelzceļam nereti trūka būvmateriālu. Turklāt projekta izstrādātāji neņēma vērā sarežģītos vides apstākļus, kādos trase jābūvē, - sliežu posmi lēnām, bet nenovēršami grima purvainajās augsnēs un bija pakļauti erozijai. Darbu gaitā bija plānots izbūvēt 28 stacijas un vairākus desmitus pievedceļu. Taču, jo vairāk mēnešu pagāja cīņā ar skarbajiem apstākļiem, jo skaidrāk izkristalizējās projekta trūkumi: lielas izmaksas, nepārdomāta realizācija, zema šī ceļa noslodze pēc tā izbūves. Pēc trīs gadu darba tika pieņemts lēmums būvniecību veikt lēnākā tempā, bet pēc Staļina nāves 1953.gadā to pārtrauca pavisam. Trīs gadu laikā bija uzbūvēti 698 km dzelzceļa, kuru oficiālās izmaksas bija 260 miljoni PSRS rubļu. Vēlāk gan neoficiālās aplēses liecināja, ka iztērēti vismaz 42 miljardi tālaika rubļu.
Kas bija karaliene Būdika? Būdika (arī Boudika) bija britu cilts icenu vadone, kura bieži dēvēta par karalieni. 60. vai 61. gadā viņa vadīja britu sacelšanos pret romiešiem lielā daļā Britānijas. Ķelti, pie kuriem pederēja arī briti, nav atstājuši savus rakstītos vēstures avotus, tāpēc par Būdiku un viņas vadīto sacelšanos zināms tikai no romiešu autoru darbiem. Plašākas ziņas par Būdiku atstājis vēsturnieks Pūblijs Kornēlijs Tacits 1. un 2. gadsimta mijā sarakstītajos darbos "Annāles" un "Agrikolas dzīve". Viņa sniegtās ziņas gadsimtu vēlāk kalpoja par pamatu arī Diona Kasija darbā par Romas vēsturi iekļautajam Būdikas vadītās sacelšanās aprakstam, kas vietām ir atsķirīgs. Romieši 1. gadsimtā, pakāpeniski iekarojot Britāniju, pārņēma arī icenu zemes (mūsdienu Anglijas austrumdaļā) pēc šīs cilts vadoņa Prasutaga nāves, aizbildinoties ar Prasutaga neatmaksātajiem aizņēmumiem. Tādējādi savu iepriekšēja statusu zaudēja arī Būdika, kura saskaņā ar Tacita versiju romieši esot publiski pakļāvuši pēršanai, bet viņas meitas - izvarošanai. Par sacelšanās motīviem romiesu autori nesniedz liecības, un, visticamāk, karu pret romiešiem izraisīja gan personiskās atriebības alkas, gan brīvības saglabāšanas centieni. Abi romiešua autori Būdiku aprakstīja kā dižciltīgu sievieti, kura bija apveltīta ar asu prātu, staltu augumu, skaļu balsi un caururbjošu skatienu. Būdikas vadītajiem iceniem pievienojās arī trinovantu un citu cilšu karotāji, un kopīgiem spēkiem briti ieņēma un nopostīja vairākas romiešu pilsētas, ieskaitot Kamulodunumu (mūsdienu Kolčesteru) un Londīniju (Londonu). Britiem izdevās pat sagraut Romas IX leģionu, liekot romiešiem brīdi apsvērt nepieciešamību pamest Britu salas. Tomēr izšķirošajā kaujā pie Votlingstrītas (vieta joprojām nav atrasta) romieši guva uzvaru pār skaitliski lielākajiem, bet vāji organizētajiem britu spēkiem. Neilgi pēc tam Būdika vai nu pati noindējās, vai arī mira no kādas slimības.
Kad mirušos sāka godināt ar klusuma brīdi? 1919.gada 8.maijā žurnālists Edvards Dž. Hanijs avīzē "London Evening News" ierosināja Pirmā pasaules kara beigu pirmo gadadienu atzīmēt, visiem Lielbritānijas pilsoņiem pieceļoties kājās un ievērojot piecu mnūšu klusuma brīdi par godu kritušo piemiņai. Gadu iepriekš Hanijs bija izteicis sašutumu, ka londonieši ziņu par mieru uzņēma ar gavilēm uz ielām, nevis sērojot par kritušajiem. Novembrī Lielbritānijas karalis Džordžs V paziņoja, ka "vienpadsmitā mēneša vienpadsmitās dienas vienpadsmitos" visiem vajadzētu piecelties kājās un atcerēties "cildenos kritušos". Tikai divas minūtes, lai nezaudētu pacietību. Šāds godināšanas veids izplatījās citur pasaulē un kļuva ierasts dažāda veida piemiņas pasākumos. Mūsdienās klusuma brīdis ilgst vienu minūti.
Vai Asiņainā Mērija patiesi reiz dzīvoja? Folkloristi stāstu par asiņaino Mēriju - Mēriju Vērtu vai Velsu - sauc par urbāno leģendu jeb pilsētas folkloru, kas radusies salīdzinoši nesen. Saskaņā ar stāstu jauna metiene Mērija Vērta cieta nelaimes gadījumā, kurā līdz nepazīšanai sakropļoja seju. Tuvinieki neļāva viņai ieskatīties spogulī, jo baidījās - reiz tik daiļais bērns, ieraugot sevi, sajuks prātā. Mērija tomēr ielavījās vannasistabā pie spoguļa un šokā no redzētā devās uz Aizspoguliju meklēt savu īsto izskatu, iepriekš zvērot sakropļot ikvienu, kurš mēģinās viņu atrast. Viena no pirmajām baiso leģendu izvērsti analizē amerikāņu folkloriste Dženeta Lengloisa 1978.gadā. Arī nākamajā desmitgadē daudzi pētnieki pievēršas šai tēmai, tomēr līdz šim nav gūts apstiprinājums, ka stāstam ir reāls prototips. Tāpat nav viennozīmīgas atbildes, kad tas radies. Asiņainās Mērijas leģenda ir pamatā vienam no populārākajiem garu izsaukšanas rituāliem, kuru pārsvarā izmēģina jaunas meitenes. Interesantu minējumu rituāla izcelsmei 2002.gadā publicēja Kalifornijas universitātes profesors Alans Dandiss (1934-2005). Viņš Mērijas gara izsaukšanu tumšā vannasistabā pie spoguļa saista ar sava veida iniciācijas rituālu pubertātes vecuma meitenēm un menstruāciju sākšanos šajā vecumposmā. Plašāk par šo pieņēmumu var izlasīt profesora grāmatā "Bloody Mary in the Mirror: Essays in Psychoanalytic Folkloristics". CIts Asiņainās Mērijas izcelsmes skaidrojums ir daudz vienkāršāks. Dāzkārt šo tēlu saista ar Anglijas un Īrijas karalieni Mariju I Tjūdori (1516-1558), kura Asiņainās Mērijas iesauku iemantoja savas nežēlības dēļ.
Kas bija pasaulē pirmā spēlfilma? Lai gan pasaulē pirmo līdz mūsdienām saglabājušos melnbalto mēmo īsfilmu (tās ilgums ir tikai 2,11 sekundes) 1888.gada oktobrī nofilmēja franču izgudrotājs Luijs Leprenss, viņš savu darbu nepaguva demonstrēt publikai, jo pāris gadus vēlāk ASV mīklani pazuda. Pirmās filmas, kas 1895.gadā tika pklāmu savam kinematogrāfam - vieglai kamerai, ko varēja izmantot arī kā filmu projektoru. Brāļu Limjēru pirmā uzņemtā filma bija "Strādnieku došanās prom no Limjēru fabrikas Lionā', bet pirmā filma ar izdomātu darbību bija "L'Arroseur arrosé"arādītas publikai, uzņēma franču izgudrotāji brāļi Luijs un Ogists Limjēri. Viņu mērķis gan bija nevis uzņemt pasaulē pirmo spēlfilmu, bet sagādāt re (Apšļāktais laistītājs). Šī lente ir tikai 49 sekundes gara un stāsta par dārznieku, kas laista puķes ar dārza šļūteni. Piepeši kadrā iezogas palaidnīgs zēns un uzkāpj uz šļūtenes, lai ūdens pārstātu tecēt. Izbrīnītais dārznieks pavērš šļūteni pret savu seju, lai paskatītos, kas noticis, bet zēns paceļ kāju un dārznieku apšļāc ūdens. Pēc īsas pakaļdzīšanās filma noslēdzas ar to, ka zēns dabū sukas no dārznieka. Savu pūliņu rezultātus plašākai publikai pret samaksu brāļi Limjēri demonstrēja 1895.gada 28.decembrī, šim nolūkam izīrījot "Grand Cafe" pagrabtelpas Kapucīniešu bulvārī Parīzē. Brāļi parādīja pavisam desmit īsfillmu, starp tām arī "L'Arroseur arrosé", kurā galveno lomu atveidoja Luija Limjēra īstais dārznieks.
Kā notika Dieva tiesa izmantojot uguni? Viduslaikos strīdus mēdza izsķirt ar Dieva tiesu (ordāliju), un vienā no tās veidiem izmantoja uguni. Piemēram, apsūdzētajam cilvēkam bija jāpaņem kailās rokās nokaitēts dzelzs gabals (kā redzams attēlā). Parasti ar karsto nesamo vajadzēja noiet deviņas pēdas, tad apsūdzētā rokas apsaitēja. Pēc trim dienām saites noņēma, un, ja apdegumu brūces vēl nebija sadzijušas, apsūdzēto pasludināja par vainīgu un sodīja ar nāvi. Eksistēja ticējums, ka nevainīgos Dievs pasargā no brūcēm.
Kāpēc imperators Vespasiāns teica Pecunia non olet jeb "Nauda nesmird"? Senajā Romā urīnu izmantoja ādas miecēšanai un togu balināšanai, tapēc to savāca no publiskajiem pisuāriem un pārdeva. Pircējiem bija jāmaksā tā sauktā urīna nodeva, kuru saņēma imperators. Romiesu vēsturnieks Svetonijs stāsta, ka imperatora Vespasiāna dēlam Titam šis nodoklis šķita nepiedienīgs. Tad Vespasiāns paņēmis monētu un jautājis, vai tā smird. Kad dēls atbildējis nē, imperators teicis: "Un tomēr tā nāk no urīna!" Modernais citāts ir šīs atbildes variācija un būtu jātulko tādējādi, ka visai naudai ir tā pati vērtība neatkarīgi no izcelsmes.
Kad un kāpēc franči sāka ēst varžu kājiņas? Franču tradīcija ēst varžu kājiņas esot radusies 12. gadsimtā, kad baznīca noteiktos gada periodos aizliedza mūkiem ēst gaļu. Tomēr mūkiem izdevās pārliecināt savus reliģiskos līderus, ka vardes ietilpst zivju kategorijā un uz tām gaļas aizliegums neattiecas. Drīz arī zemnieki sekoja mūku piemēram, un ar laiku varžu kājiņas kļuva par ļoti populāru ēdienu franču virtuvē. Taču franči nebija pirmie, kas sāka ēst varžu kājiņas. Rakstītie avoti liecina, ka ķīnieši ēda vardes jau pirms 2000 gadiem, bet čehu arheologu atradumi norāda uz varžu izmantošanu uzturā pirms 5000 gadiem. 2013.gadā britu arheologi Blikmedas apmetnē atrada apdedzinātu vardes kājiņu, kas norāda, ka Dienvidanglijas iedzīvotāji gatavoja vardes jau mezolīta laikmetā pirms 8000-9000 gadiem.
Kapēc Bonna kļuva par Rietumvācijas galvaspilsētu? Pēc Vācijas Federatīvās Republikas (bieži dēvēta par RIetumvāciju) izveidošanas 1949.gadā politiķi vēlējās noteikt tai pagaidu galvaspilsētu. Lille un nelielā Bonna bija nevainojami piemērotas šim nolūkam. Apsvēra arī trīs citu pilsētu kandidatūras: Frankfurti pie Mainas, Kaseli un Štutgarti. Taču Kasele atradās pārāk tuvu padomju okupācijas zonai Austrumvācijā, bet Štutgarte cieta no lielām ekonomiskām problēmām. Toties Frankfurtei bija skaidras priekšrocības salīdzinājumā ar Bonnu. Pilsēta jau vēsturiski bija vāciešu pulcēšanās punkts, viduslaikos tā bija viens no Svētās Romas impērijas politiskajiem centriem, un jaunuzceltā parlamenta ēka bija gatava, lai tajā ievāktos. Kad tika pieņemts galīgais lēmums, Frankfurti neizvēlējās tieši tāpēc, ka tā šķita tik piemērota. Rietumvacu politiķi sapņoja par atkal apvienotu Vāciju, kuras galvaspilsēta būtu Berlīne. Viņi baidījās, ka Frankfurte kļūs par pastāvīgu valdības centru, ja viņi tagad nolems tur apmesties. Topošais kanclers Konrāds Adenauers (attēlā) viscītīgāk centās nodrošināt galvaspilsētas godu Bonnai. Viens no viņa motīviem, protams, bija tas, ka politiķis pats bija nācis no šī reģiona. Kad Vācija 1990. gadā beidzot atkal apvienojās, atklājās, ka bažas par pagaidu galvaspilsētas iecelšanu pastāvīgas galvaspilsētas statusā ir bijušas pamatotas. Tagad daudzi rietumvācu politiķi gribēja palikt mazajā Bonnā. Pēc skaļiem strīdiem lēmumu par pārcelšanos uz Berlīni pieņēma ar 338 balsīm pret 320, un vairākas valsts institūcijas joprojām atrodas Bonnā.
Kāds Napoleona kūkai sakars ar Napoleonu? Ar Napoleona kūkas nosaukuma rašanos ir līdzīgi kā ar citiem populāriem cienastiem, kuru plaši zināmo nosaukumu izcelsme parasti ir neskaidra un leģendām apvīta. Šim desertam dažādās zemēs ir zināmas vairākas pašgatavošanas receptes un atšķirīgi nosaukumi. Piemēram, Francijā to dēvē par millefeuille, bet ar Naopleona vārdu tas saistīts krievu valodā un vairākās angliski runājošās zemēs. Kūkas izcelsme, visticamāk, ir senāka par Napoleona laikmetu, un imperatora vārds tai piedēvēts, pateicoties saistībai ar franču virtuvi. Napoleona kūkai līdzīgs deserts aprakstīts jau 17. gadsimta vidū. Tomēr par tās izveidotāju bieži min slaveno franču pavāru "augstās virtuves" izveidotāju Mariju Antuānu Karemu (1784-1833), kurš atzinis: kūkai ir senas tradīcijas, un viņš to tikai pilnveidojis.
Tev patiks šie raksti
