Psihisko saslimšanu simptomus ir samērā viegli simulēt, bet vēl vieglāk par tiem ir pārliecināt citus cilvēkus. Iespējams, tādēļ ir tik viegli tikt iespundētam psihenē. Toties izkļūt no tās (nospieduma) ir praktiski neiespējami.
Psihiatrisko slimnīcu stāsti - viegli tikt iekšā, bet grūti tikt laukā27
713
2
Mūsdienās stress, pēcdzemdību depresija un trauksme ir ļoti bieži sastopama parādība. Šie stāvokļi ir kļuvuši pat ikdienišķi un to ārstēšana visbiežāk neprasa nopietnu psihiatrisku iejaukšanos. Taču dažas paaudzes pirms mūsu dzimšanas sievietes, kurām bija šādas diagnozes, vienmēr tika nosūtītas uz psihiatrisko slimnīcu. Varētu likties, ka nekas traks. Paārstēja nedaudz un viss. Patiesība gan ir tāda, ka izkļūt no psihenes pēc tam bija praktiski neiespējami.
Šo četru sieviešu portretus uzņēma 19. gadsimta fotogrāfs Henrijs Herings. Bildēs ir redzamas sievietes, kuras tajā brīdī atradās psihiatriskajā slimnīcā. Ja neņem vērā frizūru un apģērbu, tad šo sieviešu izskats nav ne ar ko neparasts. Tādas pašas sejas izteiksmes ir iespējams novērot lūkojamies no jebkura sabiedriskā transporta loga mūsdienās. Tolaik pat valdīja teorija, ka sejas izteiksme spēj pierādīt kādas noteiktas psihiskas saslimšanas esamību. Ja tava seja atbilda noteiktajiem standartiem - tevi varēja ietupināt trako namā.
19. gadsimtā ieslodzīt sievieti psihenē bija ļoti viegli. Tolaik bija daudz privāto psihiatrisko slimnīcu, kuru darbību neviens tā īsti neregulēja un nepieskatīja. Viss, kas tev bija jāizdara - jāsamaksā klīnikas ārstam nedaudz naudas. Pāris dienu laikā tavu nolūkoto upuri nolaupīs un iespundēs psihenē. Nav naudas? Neuztraucies. Ja tev nebija naudas, tad iemeslu, kādēļ kādu nosūtīt paārstēties psihiatriskajā klīnikā, varēja atrast vienmēr. Attēlā uzskaitīti vien daži no absurdajiem iemesliem - protams, katru gadījumu reģistrēja psihiatrs, bet kā jau teicu, tad tā nebija problēma.
Gadi ritēja kā stirnas un pamazām sāka atklāties skandāli par to, ka psihiatriskajās slimnīcās nonāk cilvēki, kas nemaz nav slimi. Tādās reizēs šīm iesādēm uzmeta paviršu skatienu, bet nekas netika darīts, kamēr tur nenonāca bagāti cilvēki. Problēmu pastiprināja arī tas fakts, ka bija maz publisko psihiatrisko iestāžu. Privātās kontrolēja iestāžu vadītāji, bet publiskajām klīnikām trūka naudas, jo iedzīvotāji protestēja par to, ka jāmaksā nodokļi, kas aiziet trako un neārstējamo uzturēšanai.
Tajās nedaudzajās publiskajās klīnikās, kas tomēr spēja pastāvēt, apstākļi bija bija tuvu tādiem, kādus varētu sagaidīt ellē. Šo iestāžu iekšējo dzīvi labi spējas aprakstīt miertiesnesis Godfrejs Higinss, kurš apmeklēja Jorkas psihiatrisko slimnīcu 1814. gadā. Viņš atklāja "liela mēroga problēmas - ņirgāšanās par pacientiem, kurus bieži vien izvaro un pat nogalina; liels mirstības rādītājs pacientu starpā; pārmērīgi plašais ķēžu un cita veida kustību ierobežojošu mehānismu pielietojums; naudas milzīga izšķērdēšana; kā arī netīrība" Kādas vizītes laikā Higinss atvera durvis, kuras vienmēr tikušas turētās ciet. Tās atvēris viņš ieraudzīja nelielu telpu, kurā bija aptuveni 30 kailas sievietes, kas bija burtiski noklātas ar pašu izkārnījumiem.
Lai parādītu to, cik ļoti viegli ir nokļūt psihiatriskajā slimnīcā, žurnāliste Nellija Blaja 1887. gada izlikās par traku. Viņa nokļuva Ņujorkas psihiatriskajā slimnīcā un vēlāk rakstīja, ka "nokļūt Blekvelas klīnīkā ir pavisam viegli. Taču izkļūt no tās ir praktiski neiespējami." Lai nokļūtu slimnīcā, viņa iegādājās lietotas drēbes un pārstāja mazgāties. Vairākas dienas Nellija praktizēja pie spoguļa "trako skatienu", kas esot raksturīgs psihiski slimam cilvēkam. Kādu dienu viņa uzsāka maldīties pa ielām un nokļuva sieviešu aprūpes namā. 24 stundu laikā viņa panāca to, ka pārējās nama iemītnieces viņu uzskata par slimu un Nellija drīz vien nonāca Blekvelas psihiatriskajā slimnīcā.
Savā vēlāk izdotajā grāmatā "Ten Days in a Madhouse" viņa apraksta, ka slimnīcas dakteri ir izklaidīgi, bet personāls bieži vien sit pacientus. Starp slimniekiem atradās arī liels skaits sieviešu no ārzemēm. Viņas bija pilnīgi veselas, bet neviens viņas nevarēja saprast valodas barjeras dēļ, tadēļ šīs sievietes tika turētas kopā ar īstiem slimniekiem. Tam visam var pievienot sliktu pārtiku, nemazgātu veļu un ledusaukstas vannas procedūras. "Izvēlieties pilnībā veselu sievieti, lieciet viņai aizvērties un sēdēt ar taisnu muguru uz krēsla no 6:00 rītā līdz 8:00 vakarā. Neļaujiet viņai ne ar vienu runāt, nestāstiet neko par apkārt notiekošo, dodiet viņai sliktu pārtiku un sniedziet vardarbīgu ārstēšanu. Divi mēneši būs pietiekams laiks, lai šo sievieti salauztu gan fiziski, gan garīgi."
Tiklīdz Nellija nokļuva psihiatriskajā slimnīcā, viņa pilnībā pārstāja izlikties par slimu un sāka uzvesties tā kā parasti. Neskatoties uz to, viņas stāvokli psihiatriskajā iestādē uzskatīja par ļoti smagu. "Dīvainā kārtā jo vairāk es uzvedos un runāju normāli, jo slimāku iespaidu es atstāju uz visas slimnīcas personālu" stāstīja Nellija. Izkļūt no turienes viņai izdevās tikai pateicoties draugam žurnālistam un advokātam. Par Nellijas piedzīvojumiem Viktorijas laikmeta psihenē šobrīd tiek uzņemta filma.
Pēc šī gadījuma psihiatriskajās slimnīcās valdošajiem apstākļiem tika pievērsta pastiprināta uzmanība un vispārējie apstākļi diezgan būtiski sāka uzlaboties. Psihiatrisko slimību diagnostiku uzlaboja arī vācu profesors Emils Krepelīns, kas ieteica psihiskās saslimšanas klasificēt pēc iznākuma un prognozes nevis iemesla, kā to darīja līdz šim. Tā bija revolucionāra ideja tiem laikiem. Viņš izsvītroja no stacionēšanas iemesliem reliģiozitāti un pārmērīgu grāmatu lasīšanu un aizstāja to ar loģisku un vienkāršu sistēmu. Krepelīna modelis arī mūsdienās ir pamatbāze psihisko slimību sistematizēšanai.
Ja vēlies Nellijas Blajas grāmatu "Ten Days In Madhouse" palasīt elektroniskā veidā, tad padod ziņu.
Tev patiks šie raksti
