Krievijas nedienas ar Ukrainu4

Krima ir viena no provincēm, kur ir lielas dabasgāzes un naftas iegulas. Attēlā ir redzamas potenciālās ieguves vietas. Par labu šim apgalvojumam, ka Krima Krievijai ir vajadzīga dabas resursu dēļ, runā tas apstāklis, ka kompānija Čornomornaftogaz tiks nodota privatizācijai, par ko jau interesi ir izrādījis Gazprom. Īsumā tas ir tā – ieguves apjomi samazināsies turpmāk, bet jaunās atradnes vajag atņemt no citiem, lai attālinātu to dienu, kad sāksies krass ieguves apjomu samazinājums, kas var apdraudēt noslēgto piegādes līgumu izpildi un tam sekojošo politiskās ietekmes zudumu.

 Pārējās Ukrainas daļās (Doņecka, Harkova u.c.) joprojām notiek nemieri. Šajos apgabalos arī ir ievērojamas dabas resursu iegulas, kuras labprāt savā valdījumā savāktu Gazprom. Krievijai nav vajadzīga Ukrainas sagrāve, jo ar kiberlīdzekļiem to varētu izdarīt ātrāk un efektīvāk, Krievijai vajadzīga Ukrainas teritorija. Tomēr mūsdienās tik brutāla rīcība Krievijai var sāpīgi atspēlēties ar sadarbības partneru zaudēšanu, taču Krievija izliekas to neredzam. Izskatās, ka Krievija pat grib uzņemties iniciatīvu, sākot miglainu draudēšanu ar gāzes piegāžu samazināšanu. Pēdējais ir trumpis, ko var izspēlēt kā Eiropa, tā Krievija, taču reiz izmantots tas zaudē savu spēku.

Krievijas gāzei vienmēr atradīsies pircēji, kaut vai lielais draugs Ķīna, taču vai tas būs izdevīgi Krievijai? Lai gan Ķīnas kāre pēc dabas resursiem ir salīdzināma tikai ar tās varaskāri un sapņiem par vispasaules kundzību, Krievijas ierastā politika (burkāns vai miets) cietīs sakāvi attiecībās ar Ķīnu, kas ir kļuvusi jau daudz varenāka par Krieviju.

Katrā ziņā man ir prieks par to, ka Ukrainas virzība uz Eiropu ir sagādājusi tādas galvassāpes Krievijai. Daudzi velk paralēles ar 1938. gadu, kad notika Sudetu aneksija, bet vai tas ir pamatoti? Vai tagadējā situācija nav drīzāk līdzīga 1914. gadam pašā Krievijā, kad cars Nikolajs II iesaistījās 1. pasaules karā, jo uzskatīja, ka valsts industrializācija ir kaut kā jauna sākums un tā vietā, lai risinātu iekšējās problēmas, mēģināja novirzīt uzmanību. Kā šis gājiens beidzās Nikolajam II mēs zinām, vai līdzīgs liktenis piemeklēs Volodju? Es ceru, ka jā, jo savādāk Baltijas valstis var kārtējo reizi kļūt par Pribaltiku Krievijas federācijas sastāvā.