Amerikāņu fotogrāfs Ēriks Pikergils savā jaunākajā fotoprojektā uzņēma bildes ar cilvēkiem, lai parādītu to, cik atkarīgi mēs esam no tehnoloģijām.
Amerikāņu fotogrāfs Ēriks Pikergils savā jaunākajā fotoprojektā uzņēma bildes ar cilvēkiem, lai parādītu to, cik atkarīgi mēs esam no tehnoloģijām.
Projekta nosaukumus ir ''Removed'' (no Angļu valodas: Izņemtais), tā mērķis ir parādīt to, cik liela atkarība no tehnoloģijām valda sabiedrībā. Pats fotogrāfs iedvesmu smēlās no redzētā kāda Ņujorkas kafejnīcā.
Mākslinieka novērotā ģimene, kura pusdienoja kādā kafejnīcā Ņujorkā. Šī pati ģimene ir mākslinieka ''mūza''.
''Ģimene sēdēja pie blakusgaldiņa un bija tik ļoti atslēgušies viens no otra, kaut arī sēdēja viens otram cieši blakus,'' komentē pats mākslinieks. ''Minimālas sarunas. Tēvam un viņa divām meitām ir rokās telefoni. Mammai telefona nav, vai arī nav to paņēmusi rokās. Viņa lūkojas ārpus logam. Viņa izskatās noskumusi un vientuļa, kaut arī ir kopā ar savu ģimeni. Tēvs ik pa laikam paceļ acis, lai parādītu, ko asprātīgu ir atradis internetā.''
Fotogrāfs izdzīvoja sirrēlas emocijas, kad, novērojot svešiniekus, kuri izmantoja viedtālruņus un nesarunājās savā starpā, lūdza tiem saglabāt pozu un nolikt tālruni malā, lai viņš varētu uzņemt fotogrāfiju.
Agrāk, kad prasīja, kas ir tavslabākais draugs, varēja atbildēt - suns, kaķis, Anniņa vai Pēterītis.
Tagad viss ir vienkāršāk - telefons!
Cilvēks blakus var pakrist, neviens nepalīdzēs piecelties, bet, ja nokrīt telefons, tad visi jūt līdzi.
Vēl nesenajos laikos draudzību vajadzēja iegūt, tagad cilvēki vienkārši nopērk telefonu.
Protams, nesaku to par visiem, bet tāda ir tā mūsu jaunā pasaule.
Es lkm vienīgā retā, kura netup tajā tel. Pasēžu pie pc, bet man ir laiks saviem tuvajiem ar.
Diezgan spēcīgi. Gan jau es pats arī esmu atkarīgs no telefona, ja viņa kabatā nav, uzreiz sākas panika Bet tas ir tikai esot vienatnē vai ar cilvēkiem, gar kuriem man nav nekādas daļas. Savā kompānijā būtu grūti iedomāties situācijas kā bildēs.
xe,xee..man tas mob. ir jau vecs (ap 10 g.),man galvenais,-lai varu piezvanīt un kādam atbildēt.
Labāk izkustēties ar draugiem,nekā katram tupēt savos mob..
Tieši tamdēļ man draugu kompānijās vai mājās gribās kādam izraut telefonu no rokām un aizsviest, lai tas pazūd, ciest nevaru šito tehnaloģiju laikmetu vairs, jo citiem nekas vairs neinteresē kā tikai sēdēt soc tīklos, postot bildītes u.t.t.
Man, ja godīgi, ir žēl visu šo cilvēku, jo viņi vairs neredz, kas notiek apkārt.
Labi ka man ir pogu telefons pa 10 eiro, kalpo jau 4 gadus, telefonā ir 1 spēle un jālādē 1 reizi mēnesī, īsti nesaprotu ko cilvēki atrod tajos mazajos ekrānos, ja kaut ko vaig, ir taču dators kam nav vajadzīgs palielināmais stikls, diezgan nožēlojami skatīties uz baru jauniešu, kuri gandrīz katrs ieurbušies savā ekrāniņā
Es nez vai pie vainas ir tehnoloģijas, man arī ir smārtfons, bet es viņu izmantoju tikai tiešām kad vajag. Galvenais iemesls kāpēc viņu paņēmu bija dēļ kameras, mūzikai (kā mp3 pleijeris) un šad tad izmantoju arī kartes. Ir taču labi, ja viss ir vienā ierīcē un nav jāstaipa līdzi fotoaparāts, mp3 pleijeris, vēl kartes un tad telefons.
Nekad neesmu bijis ar tādiem cilvēkiem, kuri, piemēram, ballīte vienkārši visi stāv un lasa internetu mobīlajā. Tas ir , manuprāt, sociāli trauslu cilvēku aizsegs un vienīgais veids kā atrasties nelielā telpā ar svešiem cilvēkiem. Proti - nav kur acis likt, spaidi kalendāru telefonā līdz 2055 gadam
ne viss ir tā kā pirmajā brīdī tev šķiet....
tas, ka ir attīstījušās tehnoloģijas protams ir lieliski...... bet ne visas tehnoloģija sir tik advancētas kā mums šķiet.....
un ja tā godīgi paskatās, tad jau ar mobilajiem telefoniem pirms 20 gadiem parādījās pirmās dīvainības..
jautāšu tev - vai agrāk cilvēki bija nesasniedzami, vai nevarēja satikties..? nebūt ne.. un ziņas neceļoja mēnešiem kā tu šeit mālē.. cilvēki katru dienu varēja sazināties ar stacionārajiem telefoniem un cilvēkam varēja zvanīt uz darbu vai mājām.. starp citu - neviens nekavēja, visi zināja visus jaunumus utt...
problēma, kas sākās ar mobilajiem bija bezjēdzīgās sarunas, piem.:
-čau!, ko dari?
- ai, neko.....
reāli mobilā telefona priekšrocība ir tikai tāda, ka to var paņemt līdzi un tu jebkur esi sasniedzams, bet atbildi godīgi - cik ir bijis steidzamu zvanu, kuri tik tiešām nevar gaidīt kādas divas stundas pēdējā mēneša laikā???? labi ja 10 %....
nākošā problēma - digimonu paaudze.... tagad ar telefoniem var paveikt visu - selfiji, pārbaudīt e-pastus utt.... un atkal atbildiet godīgi - cik daudzi no tiem ir tik steidzami e-pasti, ka nevar pagaidīt līdz tu tiksi pie datora, cik daudzas no tā fotogrāfijām tu pēc gada apskatīsies, par citiem nemaz nerunājot.....
tā ka patiesībā tā tehnoloģiju attīstība nav nemaz tik strauja kā jums šķiet. vienīgais jaunums kas uzreiz nāk prātā ir skārienjūtīgais ekrāns....
piem - epastus varēja lasīt arī pirms 10 gadiem, fotografēties arī labi sen, mobilie arī jau dažus 10tus gadu pieejami, bet saliekot to visu kopā rodas iespaids, ka ir notikusi iespaidīga tehnoloģiju attīstība, kaut patiesībā tie lielākoties ir tikai esošo tehnoloģiju uzlabojumi.....
kas tad ir mainījies - cilvēku apmātība ar šīm spēlmantiņam.. un ja runājam par bildēm kuras ir rakstā - tajās visās cilvēki ir situācijās, kad nevajadzētu lietot mobilo..... ja aplikācijas ir domātas mūsu izklaidei, vai tiešām tās ir vajadzīgas, kad mēs esam kopā ar saviem draugiem vai mīļotajiem cilvēkiem.....
apskati vēlreiz fotogrāfijas......
neiet runa par to, ka jaunās tehnoloģija sbūtu sliktas - tās atvieglo mūsu dzvīvi un tikai dinozauri tā snelieto, vienīgi nevajadzētu pārvērtēt šo tehnoloģiju nozīmi un pienesto nozīmi mūsu sadzīvē.....
Man visvairāk kaitina,kad redzu kādu jaunu "māmiņu" kopā ar mazuli, kuram vēlme visu ko uzzināt, spēlēties, būt kopā ar mammu utt, bet "māmiņa" "sēž" telefonā.
No telefona es noteikti atkarīgs neesmu, jo manam Sonītim iemetās "zirneklītis" ekrānā. Ar kuru viņš plauktā stāv jau kādus mēnešus divus, pats staigāju ar NOKIA6300 un nejūtu vajadzību pēc tām aplikācījām. Tajā pašā laikā, ja jautājums būtu bijis par planšetdatoru, tad par to es varētu padomāt, jo tas man rokās ir diez gan regulāti, bet arī ne priekš spokiem, spokos eju no laptopa, bet planšeti uzmantoju pārsvarā ziņu lasīšanai no rīta sēžot uz poda vai dzerot kafiju. Značit kaut kāda atkarība ir, pat brīžiem jāsāk lasīt sastāvs gaisa atsvaidzinātājam, sēžot wc, ja nav līdzi cita lasāmviela. Un labi ticu ka visiem tā nav, bet es arī zinu ka esmu viens no vairuma, un es to spēju atzīt. tas ir solis uz ārstēšanos
No telefona nē no datora gan, bet ja godīgi ja latvijā pekšņi pazustu elektrība visa man ar būtu pofig, sāktu lasīt komiksus pie svecītes kā to darīju lidz 16 gadi. Ir ko darīt bez telefona un datora, tik laiks uzreiz nežēlīgi ilgi iet.
Ko var d*rst par telefonu un datoratkarībām? Cilvēce attīstās, padarot mūsu dzīves vienkāršākas un interesantākas. Sevi taču Tu neuzskati par atkarīgu no automašīnas. Tas ir tikai vēlviens sasniegums, kas mūsu dzīves atvieglo un protams padara interesantākas. Šī nav atkarība, atkarība ir heroīns.