Desmit stāsti, kuri atjaunos Tavu ticību labajam cilvēkos9

Foto: Pixabay.com

Kad biju vēl bērns, vecāki izšķīrās. Mana mamma bija bez darba, kaut kā nosedza rēķinus, bet nekādi nevarēja atļauties mums pārtiku. Ap to laiku kāds nezināms labvēlis katru rītu mums pie durvīm atstāja kasti ar pārtiku. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus, līdz mamma beidzot atrada darbu. Joprojām nezinām, kurš bija šis nesavtīgais cilvēks, bet viņš patiesi izglāba mūsu dzīvības.

Foto: Pixabay.com

Dodoties ceļojumā uz ārzemēm, nez kāpēc piemirsu par to, ka nedrīkst ņemt līdzi šķidrumus. Rezultātā pirms iekāpšanas man bija jāatvadās no saviem gleznošanas piederumiem. Kad pēc nedēļas atgriezos, tas pats lidostas darbinieks man pasniedza atpakaļ manus gleznošanas piederumus perfektā stāvoklī.

Foto: Pixabay.com

Pie veikala sapratu, ka esmu ieslēdzis mašīnā gan mašīnas atslēgas, gan mobilo telefonu. Acīmredzami sadusmojos un sāku spert pa riepām. Garām brauca kāds pusaudzis ar riteni, kurš apstājās un jautāja, kas noticis. Izstāstīju viņam situāciju un teicu: ‘’Pat ja es varētu sazvanīt savu sievu, viņa man nevarētu atvest rezerves atslēgas, jo šī ir mūsu vienīgā mašīna.’’ Viņš man iedeva savu mobilo un teica: ‘’Piezvani savai sievai un pasaki, ka es braucu pakaļ tai atslēgai.’’ ‘’Bet... tie ir vairāk nekā 10 kilometri katrā virzienā.’’ ‘’Neuztraucies par to.’’ Apmēram stundu vēlāk viņš atgriezās un iedeva man atslēgas. Es piedāvāju viņam naudu, bet viņš atteicās ņemt. ‘’Teiksim tā, man tieši šobrīd vajadzēja nelielu treniņu.’’ Un tad kā kovbojs filmās viņš devās prom saulrietā.

Foto: Pixabay.com

Man bija jārūpējas par mazu bērnu un jāstrādā pilnas slodzes darbs, kamēr vīrs bija flotē kaut kur tālu prom. Kādu vakaru atskanēja zvans pie durvīm. Es tās atvēru. Tur bija mans kaimiņš – pensionēts pavārs -, kuram līdzi bija maisiņš ar svaigi ceptu vistu un dārzeņu sautējumu. ‘’Šķiet, ka tu pēdējā laikā esi zaudējusi mazliet par daudz svara.’’ Tā bija labākā maltīte pēdējo mēnešu laikā.

Foto: Pixabay.com

Kādā veikalā ieraudzīju kleitu, kura ļoti patiktu manai mazmeitai, tomēr nevarēju to atļauties. Palūdzu, vai viņa var to atlikt, kamēr sakrāšu pietiekami daudz, lai varētu samaksāt. Viņa atbildēja: ‘’Es samaksāšu par kleitu.’’ ‘’Paldies, bet es nevaru pieņemt tik dāsnu dāvanu.’’ Tad viņa izstāstīja, kādēļ viņai ir tik svarīgi man palīdzēt. Viņa trīs gadus bija bezpajumtniece un izdzīvoja tikai svešinieku laipnības un dāsnuma dēļ. ‘’Es vais neesmu bez pajumtes, mana finansiālā situācija ir krietni uzlabojusies, un sev apsolīju, ka atmaksāšu svešiniekiem par to laipnību, kuru viņi reiz izrādīja man.’’ Viņa samaksāja par kleitu, kā vienīgo atlīdzību no manis pieņemot vien sirsnīgu apskāvienu.

Foto: Pixabay.com

Pēc darba gāju cauri autostāvvietai, nevarot beigt domāt par pacientu. Tas bija jauns puisis vārdā Džimijs, kuram man bija jāpaziņo viņa diagnoze – aizkuņģa dziedzera vēzis. Tā ejot, ievēroju pie kādas no mašīnām stāvot pavecāku kungu, kurš padeva instrumentus jaunietiem, kurš apakšā laboja mašīnu. Tas kāds bija Džimijs. ‘’Džimij, ko tu dari?’’ es jautāju. ‘’Vēzis man nevar aizliegt palīdzēt citiem,’’ viņš teica pirms deva signālu vecajam vīram iedarbināt dzinēju un laimīgi doties mājup.

Foto: Pixabay.com

Negaidīti nomira mans vīrs. Veselu gadu pēc tam kāda mana kolēģe ik nedēļu man sūtīja kartiņas ar uzrakstiem ‘’Es domāju par tevi’’ un ‘’Turies, tu to vari’’. Ar šīm kartiņām viņa izglāba manu dzīvību.

Foto: Pixabay.com

Bija ziema, sniegputenis. Braucu mājup un ievēroju, ka aiz manis jau labu laiciņu brauc mašīna. Pēkšņi manai mašīnai pārsprāga riepa. Man izdevās savaldīt mašīnu un piestāt ceļmalā. Piestāja arī mašīna, kura brauca aiz manis. No tās izkāpa vīrietis, kurš bez komentāriem momentā steidza nomainīt man riepu. ‘’Man vajadzēja nogriezties pa labi jau pirms 3 kilometriem, bet tā riepa galīgi neizskatījās labi, tāpēc nolēmu tev sekot.’’