Cita veida diskriminācija.40

Par izskatu un modifikācijām runājot - tagad matu krāsošana un košās matu krāsas ir vairāk nākušas modē, pēdējos gados, jo tās ir vairāk publiski pieejamas. Zaļi mati, zili mati, kāda starpība? Reti kur ir tāda sieviete, kas savā dzīvē nav krāsojusi matus citā krāsā. Kaut vai eksperimentēšanas pēc. Ja tā paskatās - tad jebkura matu krāsa  (ķīmiskā krāsa, nevis henna) kaitē maitiem un visas piesārņo pasaules ūdeņus un dabu. Tad kādēļ kāds pārgudrītis var uzdrošināties paņirgāties par zaļiem matiem, jo tie esot traki, bet brūni mati vai blondi esot normāli. Jo normāli ir tas kas ir vairumā? Kā mana mamma teica, kas der visam neder nekam. Mums visiem šī dzīve tieši šajos ķermeņos būs tikai viena. Varbūt mēs vairs neatdzimsim, tad kādēļ jāiznieko dotais laiks, lai darītu to, ko grib citi, bet kas pašiem nepatīk? Kādēļ man būtu jākaunās no sevis vai sava ķermeņa un tā izskata? Es tajā piedzimu, es to kontrolēju. Tas ir mans. Lai gan tas pieder Visumam.

Par ziliem matiem runājot - tieši pirms gada, izmisumā krītot, es biju gatava strādāt par jebko. Jā, es pat piekritu strādāt par apkopēju, lai gan manas intereses, protams, ir citas. Kuram patīk vākt mēslus aiz citiem? Nevienam. Bet arī šāds darbiņš ir jādara. Un lai gan es neizskatījos ne pēc briesmoņa, nekā. Ok, ja man būtu dibens uzzīmēts uz sejas, es saprastu noraidījumu, jo tas tiešām ir stulbi. Un atteikums var būt par pīŗsingiem, ja tu taisies būt pavārs un tie iekritīs ēdienā, tad psc ir. Bet atbilde uz stāšanos šajā darbā konkrēti man bija šāda: "Nu.. (ar nievājošu sejas izteiksmi, kāda parasti ir skatoties, es pat nezinu, uz noklīdušu, trīskājainu suni, kuru neviens negrib, bet kurš Kādam jau nu ir jāņem savā aprūpē). Tu, iespējams, vari strādāt šo darbu par minimālo algu ar nosacījumu, ka nokrāsosi matus citā krāsā un izņemsi deguna pīrsingu". Ok, es ko tādu jau sagaidīju, bet.. Tā vien prasījās, lai šī košā rudmate man parāda attiecīgās iestādes iekšējo kārtības noteikumu vai jebkādu noteikumu to punktu, kur ir rakstīts, ka nedrīkst būt zili mati. Dā.. Tāda punkta nemaz nav. Bet redz, mans izskats atbaida notrulinātos, sirdī izdegušos, smadzeņu nekustinošos imbecīlus, kuri visu grib redzēt pēc sava ģīmja, jo kam ir nauda, tad tas laikam uzreiz iedomājas, ka viņš automātiski nonāk Dieva statusā. Kas tas tāds ir? Kā kāds var pateikt, ka otram ir nepiemērots izskats (ja tas nav šausmīgi pārspīlēts un neapgrūtina paša cilvēka fizisko spēju veikt darbības)? Traki mati, pavecas drēbes.. Nu ko es varu darīt, ja es apģērbu izgatavoju pati un neesmu kā 5%, kas var atļauties pirkt apģērbu Podiumā.. Eh. Lai nu kā, bet Tas ir tas pats, kas otram pateikt: "Tu nedrīksti šeit atrasties, jo tu piedzimi neglīts vai nepiemērots manām interesēm un vajadzībām". Kaut kā tā. Iznāk, ka labs cilvēks ir tas cilvēks, kurš galu galā nav nekas - kuram nav ne vēlmju, ne teikšanas par sevi, lai tam nebūtu teikšanas par citiem???!!!!

Jo laikam biznesa haizivju un vienkāršo imbecīļu skatījumā brīvdomība izskatā noved pie brīdomības uzvedībā un visi panki tagad ņems un taisīs revolūciju.. Bļ*. Es nebraukšu tagad auzās un es reti lamājos publiski vai vispār kādam ko aizrādu, bet tas, ka es izskatos kā es izskatos un esmu nonākusi līdz savu interešu esībai tur, kur nu TĀ ir, tad tā nav brīdomība, bet mans cilvēciskais aicinājums. Ne jau sabiedrība mani piedzemdēja, ne jau norādīs, kādai man jābūt. Bet norāda. Un ja nevar piespiest, tad zaimo. Kā man tas viss ir apnicis.. Ka cilvēki aug savu domu četrās sienās un spēj priecāties  tikai paši par savu laimi. Kamdēļ mani tas viss vispār krata? Dzīve taču ir jādzīvo? Tātad, jādomā, kā to nodzīvot nevis pareizi, bet pilnvērtīgi. Un jābaidās nevis no miršanas, bet no nedzīvošanas pietiekoši.

Parunāsim par stereotipiem. Visi panki un metālisti un hipiji smird, jo nemazgājas. Vai ne???  cilvēks var smirdēt neatkarīgi no tā, kurai sabiedrības daļai viņš pieder. Es tikpat labi varu teikt, ka mans direktors smird, jo mēģina nomākt savu smaku ar pārlieku pārliešanos ar odekolonu.. Un jā, vēl stereotips - dredaiņiem noteikti ir utis, tādēļ, neviens viņiem sabiedriskajā nesēž blakus. Pat utis var ieviesties bagātiem smerdeļiem, kuri visu no vecāku pirksta izzīž. Visas netīrības problēmas ir vienalga vai tu esi bagāts, vai nabags. Bet par izskatu runājot - dredaiņiem varbūt mati ir koptāki nekā dažam labam, jo viņiem tie vismaz rūp.. Sabiedrība ir pamatīgi sašķelta. Ko es tur varu darīt? Es ne s*da nevaru darīt. Es varu tikai izlikties nedzirdam visus tos izsaucienus un neredzam tos pliekanos skatienus. Jā, tagad ir forši visu heitot vai sūtīt heiterus nah.. Bet, komoon - padomāsim reāli. Kādēļ man un man līdzīgajiem būtu jānonāk tiktāl, ka gaišā dienas laikā jānēsā sev līdzi gāzes baloniņš vai citas figņas, tikai dēļ tā, ka nevar paredzēt kad kāds tev sāks apgriezt sprandu.. Kāpēc man 21. gadsimtā ir jābaidās no pieturās stāvētājiem? Šajā laikā, mūsu civilizētajā pasaulē?

Atradīsies te noteikti gudrīši, kuri ieteiks paraudāt stūrītī, iet kādam iekraut pa mūli vai vēl nezin ko.. Bet īstajā pasaulē šīs problēmas tāpat vien nerisinās. Un par rasismu runājot - galvenokārt, rasisms ir kāda cita cilvēka vai cilvēku grupas atgrūšana vai ierobežošana to ādas krāsas vai etniskās piederības dēļ. Bet tā mūžīgā apsaukšanās starp normālajiem un alternatīvajiem ir arī nekas cits, kā sava veida rasisma pakāpe. Diskriminācija. Ierobežošana. Naids. Daudzi domā, ka metālisti un panki vienmēr uzsāk kautiņus (jā, jā, ir atsevišķi gadījumi), bet no kurienes tad tā agresija nāk? Pārsvarā no parasto cilvēku ietekmes un attieksmes? Cilvēks, kuram nepārtraukti ir jābaidās, automātiski apbruņojas, lai netiktu ievainots. Ok, ir arī tie, kuri dzīvo ar moto I-don't-give-a-f*ck, bet.. Cik ilgi tad tā var, nerēķinoties ar citiem? Ja vien tu neesi Kalnietis, kurš tiešām dzīvo ar I-don't give-a-damn.

Par cik cilvēka prātu tu redzēt nevari, ja vien neesi ekstrasenss, kurš lasa domas un dzīves gājumu kopumā, tad izskats ir tas, kurš otram signalizē par šī cilvēka iespējamajām interesēm. Bet - visiem nav jābūt vienādiem. Pietiks vienreiz čakarēt citu psihes tiem cilvēkiem, kurus jūs nepiedzemdējāt vai neradījāt. Es varētu teikt, ka man te nav jābāžas nevienam virsū, jo kamdēļ man jāpierāda kaut kas tiem, kuri nekad nebūs ne mani draugi, ne dvēseles pazinēji. Bet cik tālu tas var iet? Kamēr vēl kāds bērns tiks iespaidots fiziski un kamēr kāds mirs, līdz mēs visi uz īsu brīdi neattapsimies? Vienmēr, kad kāds "sabiedrībā" mirst, mēs visi attopamies tikai uz īsu brīdi - pajutām līdzi, nosodījām cits citu, miers. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Problēmas un šīs tēmas pacelšana veicina tikai tās nelielu aktualizēšanos, bet cik ilgi var klusēt. Visu dzīvi? Neko nemainot? Nē.

Ticiet man. Uz pasaules ir daudz lielākas problēmas kā tikai d*rsties par to, kā otrs izskatās. Bet vairums neredz neko uz globālā fona - ka tikai kādam ko sačakarēt, ka tikai kādu apsmiet. Visa tā apsmiešana pārsvarā ir tiem, kuriem nav patikas pašiem pret sevi. Mūžīgā sava kr*na pagarināšana par kādu paņirgājoties.. Ko es ar to gribu teikt, ka noniecinot otru, cilvēkam īslaicīģi šķiet, ka viņš pats ir labāks nekā otrs, bet tikai ar laiku saprot, ka tā rīcība bija reāli stulba un nevajadzīga. Apsmiešana nav gudrības iezīme. Es neesmu superinteliģents cilvēks, bet pat izsmiešana ir pārbaudīta uz manas ādas un no manas puses citu virzienā. Tas bija stulbi un tas ir stulbi. Gudri cilvēki tā nedara. Jā, jā, atkal pavīdēs doma - gudri cilvēki arī necaurdur savu miesu, bet vajadzētu labāk priecāties, ka šis cilvēks nekrīt histērijā un neliek to darīt pašam ar sevi. 

Jā, par to laipnību vai kauna sajūtu - pirms gadiem divdesmit vecāki saviem bērniem mācīja turēt mēli aiz zobiem un kā dot vietu vecākiem cilvēkiem autobusā, tā vecāki arī bērnus audzināja - cik ne cik gudri. Tagad izskatās, ka mammas savām meitām māca kā būt pārliecinātām (lasīt - kā jau no mazotnes kļūt par maitām, lai kļūtu PAR kaut KO), bet tēvis saviem dēliem māca, kā vislabāk izkauties sīkajiem savā starpā. Tā gan ir cita tēma par to, ka bērniem tagad augot svarīgs ir materiālais pārsvarā, ne garīgais. Dāh. Kāda mamma saviem bērniem mūsdienās māca, ka nav pieklājīgi blenzt nepārtraukti uz cilvēku (vienalga, vai viņš ir slims, kropls, dīvains)? Domāju, gan ka nē. Visiem ir iepaticies visu saraust priekš sevis, ka tik sev ko dabūt, ka tikai tu esi pirmajā vietā, vienalga, kur pārējie. Tāda sabiedrība mūsdienās aug.

Es neesmu šauri domājošs cilvēks. Agrāk, nezinot neko par cilvēku paradumiem, es biju ne tik vien kā šauri domājoša persona, bet arī naiva. Gadi iet un inteliģence mainās. Un es nesaku, ka esmu ar jebko labāka par citiem. Uz šīs pasaules mēs tāpat visi mēslojam, kašķējamies, pārsvarā - nesniedzam nekādu lielu ieguldījumu nākotnei. Kā teica Jenss: "Pērc šodien, maksā rīt". Un tā arī ir. Viss iet tikai uz tērēšanu. Arī uz citu cilvēku nervu tērēšanu..

Vēl bija teiciens par to, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies, bet vai var pastāvēt tas, kurš tikai bojā? Bojā citus? Ja tu norādi otram kādam viņam būt jeb nebūt, tas nozīmē, ka tu noraidi to, ko kāds vai kaut kas šeit radīja. Tas ir tāpat kā - tu dzīvo burvīgā, maģiskā vietā, bet tev vienkārši riebjas kaut kas, kas pieder šim Visam - un tad iznāk tas, ka tu, lai gan atgrūžot daļu no kaut kā, var teikt, sāc atgrūst to visu.

Tad vēl. Par dzimumiem runājot. Ir atseviški cilvēki, kuri ieraugot tādu meiteni kā attēlā, literāri runājot, izvemj no sevis tukšo gvelšanu par to, ka viņai nu noteikti piestāvētu dabīgais skaistums. Tas ir tā - neko nemainot sevī. Bet ja viņa to dara, tātad viņai tas patīk. Un ja puisis izskatās tā, kā viņš izskatās, tad kādēļ viņš uzreiz ierindojas geju kārtā? Izskats daudz ko liecina par interesēm un iekšējo pasauli, par ideāliem un etaloniem, bet tas neliecina par to, kāds cilvēks ir iekšēji. Ne līz galam. Mūsu prāts ir daudz plašāks nekā mūsu miesas kilogrami un matu garums. Un ja tu liedz otram izskatīties tā, kā viņš izskatās, tas nozīmē, ka tu mēģini spriest par to, kas otram patīk un mēģini norādīt, kas īstenībā ir laime. Bet katrs pats zin, kas viņam ir laime. Un izpratne par skaistumu ir dažāda. Varbūt kādam ir skaisti tupēt ar saviem urlāgiem ceļa malā un lobīt semečkas, bet ja kādam tas nepatīk vai neinteresē, tad lai neskatās, lai neinteresējas. Ja es mēģinātu pārmācīt visus cilvēkus, kuri man ar kaut ko nepatīk, man nepietiktu šī pasaules laika. Un es neredzu jēgu d*rsties par to, kā kurš izskatās. Ja labi apdomā, kādēļ man jātērē laiks lai mēģinātu mainīt citu cilvēku, līdz ar to viņa dzīvi, kuru es tāpat nedzīvoju. Jā, es varēju iztērēt stundu šim rakstam un tomēr - es nedomāju tērēt savu niecīgo laiku uz šīs pasaules, lai kādam ko norādītu. Es neko šeit neradīju. Es nemācu kā pareizi dzīvot. Un citiem aicinu darīt to pašu - nečakarēt citiem prātu un dvēseli. Daudzi, kā paredzams, teiks, ka lai jau nu tie dīvaiņi dzīvo ar saviem tetovējumiem vai sadurstīto seju, pēc dažiem gadiem nožēlos. Nu un pat ja arī? Ne jau jums tā nožēla būs jāpiedzīvo. Dzīvojiet savas dzīves. Tāpat katrs ir kādreiz izdarījis ko tādu, par ko šaubās un arī nožēlo. Cilvēki dzīvo, cilvēki mācās. Pirms rādat ar pirkstu uz citiem, vispirms to nomazgājiet :)