Cilvēks, kurš neēda veselu gadu5

Centieni zaudēt lieko svaru neko neēdot ir bīstams pasākums. Cilvēki, kas to ir mēģinājuši iedzīvojās sirds mazspējā vai zarnu darbības traucējumos. Citi nepārdzīvo ēšanas uzsākšanas procesu, mirstot no laktacidozes.

Būt izsalkušam ir normāla cilvēka fizioloģiskā reakcija. Homo sapiens uz šīs planētas staigā jau 200000 gadu un ļoti bieži mūsu priekštečiem ir nācies piedzīvot badu. Evolūcijas gaitā ciklvēka rganisms ir piemērojies šīm badošanās fāzēm un daži pētījumi pat norāda, ka samazināts kaloriju daudzums ēdienā spēj noteiktos apstākļos pat dot labumu.

Cilvēka organisms enerģiju iegūst no glikozes, kas uzsūcas asinīs zarnu traktā sašķeļoties ogļhidrātiem. Aptuveni 8 stundu laikā pēc pēdējās ēdienreizes būs uzsūkusies visa no pārtikas pieejamā glikoze. Kad organismā glikoze vairs nenonāk, tā tiek iegūta no glikogēna. Glikogēns ir organisma dabiskā glikozes rezerve - būtībā glikogēnu veido čupiņa glikozes molekulu. Glikogēnu ir ļoti viegli sašķelt glikozes molekulās un organisms to arī dara. Parasti glikogēna pietiek, lai organismu apgādātu ar glikozi 36 - 48 stundas.

Pēc 2 - 3 bada dienām organisms sāka enerģiju iegūt no diviem avotiem vienlaicīgi. Neliela daļa enerģijas rodas muskuļu audu sašķelšanas rezultātā, savukārt absolūti lielāko enerģijas daudzumu šajā laikā organisms iegūst sašķeļot taukus. Tauku šķelšanas rezultātā rodas glicerols (to var tālāk sašķelt par glikozi) un brīvās taukskābes (no tām tālāk rodas ketoni). Teorētiski organisms spēj izdzīvot pateicoties šīm rezervēm, kamēr vien tajā ir tauki. Vidējas miesasbūves vīrietis, kas sver 70 kg, satur 8000 kilodžaulus enerģijas glikogēna veidā un 400000 kilodžaulus tauku veidā.

Gadījumā ar Mr AB medicīniskais personāls piekrita novērot viņu. Pirmos desmit mēnešus viņam tika doti multivitamīni un maisījums, kas saturēja raugu. Aptuveni 100. badošanās dienā viņa nātrija līmenis asinīs nokritās līdz bīstamam līmenim. Tas varēja radīt būtiskas sirdsdarbības problēmas, tādēļ viņš sāka lietot nātrija preparātus.

Viņa asins analīzes tika pārbaudītas ik pēc divām nedēļām, bet rūpīgas ogļhidrātu vielmaiņas pārbaudes veica kopumā deviņas reizes. Pēdējos deviņus mēnešus viņa glikozes līmenis asinīs bija ļoti zems - aptuveni 2 milimoli, taču neskatoties uz to Mr AB nenovēroja bīstami zemu glikozes līmeni.

Viņa svars nokritās no 207 kg līdz 82 kg, bet turpmāko piecu gadu laikā tas pieauga tikai par 7 kg.

Lieki teikt, ka šo tev nevajadzētu izmēģināt pašam/ai.

P.S. Ir kāda tēma, notikums vai fakti, par ko vēlies uzzināt ko vairāki? Ieraksti komentārā un varbūt tieši nākamais raksts taps par to! :)