Sprīdītis17

Pa ceļam Sprīdītis veic trīs varoņdarbus. Mēģina nosargāt Vēja mātes dēlus: Turi vējus, turi tos ciet – neļauj vējiem pār cilvēku smiet! Vējus gan nosargāt neizdodas, arī pats Sprīdītis nosalst pie visām miesām, bet par labo gribu Vēja māte viņam dāvā stabulīti „kuru svilpjot visiem būs jādanco”. Šeit Sprīdītis gūst savu pirmo mācību . Promejot Vēja Māte Sprīdītim teic: „Ej labāk tālāk pasaulē un mācies izturēt un klusu ciest”.

Klausot Vēju mātes padomam, Sprīdītis pašaizliedzīgi atbrīvo mežu un paglābj nolaupītos bērnus no Lutauša.

Par to Meža māte viņu atalgo ar burvju sprungulīti – „ja pie tā kāds piedursies, tā kā sietin piesiesies, ātrāki vairs neaties, kamēr teiksi: atlaidies!” 

Nakts vidū, lietum līstot un vējam plosoties, Sprīdītis nokļūst pie Sīkstuļa namdurvīm, kur lūdz naktsmājas. Sīkstulis tajā brīdī ir aizņemts ar naudas skaitīšanu: “Kripatiņa, kripatiņa, kā Tu deri man! Mēs esam viens otram, viens otram piederoši, nevienam Tevi, nevienam Tevi neatdošu”. Sīkstulis pēc ilgām lūgšanām atļauj Sprīdītim pie ārdurvīm nakti pārlaist un viņa māju sargāt. Sprīdītis lūdz Sīkstuļa kalponei vakariņas: Atskalosim ar remdenu ūdeni un būs gana mums abiem. Iekod pirkstā – būs Tev tauku kunkulītis. Sīkstuļa mājās ierodas arī vecais vīriņš, kuru Sīkstulis tūdaļ pat grib dzīt ar mietu ārā, bet Sprīdītis ir gatavs izturēt trīs mocības, lai tikai vīriņam atļautu pārnakšņot. Mazais varonis arī godam tās iztur, tomēr, kad izrādās, ka Sīkstulis krāpjas, Sprīdītis, liekot lietā Meža mātes dāvāto sprungulīti, pārmāca gan viņu, gan viņa kalponi! Vecais vīriņš pateicībā dāvā Sprīdītim burvju gredzentiņu, kas var „aizvest viņu uz to vietu, kur vislabāki klājas”. Šeit Sprīdītis nāk pie ļoti svarīgas atziņas, ka, lai viņa sirds būtu kā dimanta oliņa, viņam ir jānotīra visi melnumi, - tad „būs sirds kā daiļš trauciņš, kurā varēs ielikt to pašu dārgāko!”  

Sastapis karaļa trešo saucēju, kuru paspēja iepazīt jau agrāk govis ganot un pacienāt ar meža zemenēm, Sprīdītis nolemj uzņemties smago pienākumu, kura veikšanai drosminieka līdz šim saucējiem nebija izdevies atrast – sargāt princesi no velna! Princese Zeltīte gan izsmej saucēju atrasto drosminieku (knisli), toties, citu izeju neredzot, karalis vien noplāta rokas un atļauj Sprīdītim uzņemties varoņdarbu.

Pilī, precību jūtu pārņemts, ierodas velns. Sprīdītis liek lietā burvju stabulīti un Velnu pārņem dziedāšanas un dejošanas prieks: Cik spēcīgs mans augums – skaists spalvainais – es esmu šai pasaulē galvenais! Pats jestrākais! Pats spraunākais!

Sapratis savu spēku izsīkumu, Velns pieķeras sprungulītim un lai tiktu atbrīvots, piekrīt šķirties no sava raga, dēļ kā 1000 gadus uz zemes nedrīkst rādīties (par astes adošanu 1000 gadus ellē par kājslauķi būtu jākalpo).

Lai izspruktu no precību pienākumiem, Zeltīte mēģina izvilināt no Sprīdīša patiesību par burvju ieročiem līdz beigās, ar galma dāmas padomu, dodas pie Raganas. Ragana piesakās nosmacēt Sprīdīti tā, ka kājiņas vien notirināšot.