Visai interesanta un izsmeļoša unformācija par sieviešu portretiem, kuriem tik viegli garām nevar paiet.
Topu neveidoju es. :)
Sieviešu Portreti3
15
0
Skaistums ir relatīvs jēdziens. Un tieši māksla to padara tādu, mainot mūsu iesūnējušos priekšstatus par skaisto, sievišķīgo un ļaujot atrast daili tur, kur līdz šim to neesam redzējušas. Resna vai tieva, bet tieši tajā periodā, viņa bija skaistule.
MONA LIZA, ap 1502, Leonardo da Vinči.
Šī glezna kļuvusi tik slavena, jo Mona Liza ir gandrīz pārdabiski mainīga: sejas izteiksme atšķiras atkarībā no apskates rakursa, apgaismojuma un diennakts laika, skatītāja omas. Vienubrīd sieviete smaida nekaunīgi, otru-maigi vai apcerīgi. Tādu efektu Leonardo da Vinčī panāca ar savu slaveno igudrojumu-sfumato (gaistošs kā dūmi) Neskaidrās kontūras un krāsu pārejas formām ļauj saplūst un aizvien atstāj vietu iztēlei, tāpēc Mona Liza ir mūžam mainīga un izvairīga. Ir ssimtiem versiju, kas tad īsti atveidots portretā, ņemot vērā arī da Vinči biseksualitāti. Izvēlies pēc saviem ieskatiem : eņģelis, kas apciemojis dižo Leonardo da Vinči sapnī, viņa mīļākais sievietes drēbēs, paša Leonardo vaibsti sievietes sejā, Aragonas hercogiene Izabella. Ticamākā no versijām esot 24 gadus vecā Liza Džeraldini, zīda tirgotāja trešā sieca un 5 bērnu māte, omēr Silvano Vinčeti uzskata, ka tie ir maldi. Pie šāda secinājuma Itālijas nacionālā kultūras mantojuma komitejas vadītājs nonācis, atklājot "Monas Lizas" acī iniciāļus CE. Otrā acī viņš atradis iniciāļus LV, kas, pēc viņa domām, ir paša mākslinieka, Leonardo da Vinči, vārda sākuma burti. Kā norāda Vinčeti, audekla otrā pusē uzrakstīts skaitlis 149, kas ir gada skaitlis, kura pēdējais cipars ir izdzēsts. Tas savukārt liecina, ka glezna tapusi 15.gadsimta deviņdesmitajos gados, nevis 1503. vai 1504.gadā, kā uzskatīts līdz šim.
Savus atklājumus Vinčeti izdarījis, palielinot gleznas fragmentus, jo viņa atrastos elementus ar neapbruņotu aci saskatīt nav iespējams. "Leonrado da Vinči ļoti patika izmantot simbolus un kodus savu vēstījumu nodošanai, un viņš nolēmis mums atklāt modeles identitāti caur viņas acīm, ko uzskatīja par dvēseles spoguli un informācijas nodošanas līdzekli," norādījis Vinčeti.
MEITENE AR PĒRĻU AUSKARU, ap 1666, Jans Vermērs
Tā izskatās 15 gadus veca meitene, kas pēkšņi sapratusi, ka iemīlējusies, un nezina, kā tagad dzīvot tālāk. Viņa ir samulsusi, izbijusies un cerību pilna, acis un āda izstaro siltu gaismu, kas kontrastē ar auskara milzīgās pērles ledaino mirdzumu. Šo gleznu mēdz dēvēt par ziemeļu vai holandiešu Monu Lizu. Portets kļuva ārkārtīgi populārs pēc Pītera Vēbera tādas paša nosaukuma filmas izrādīšanas ar apburošu Skārletu Johansoni un Kolinu Fērtu, kas tēlo pašu mākslinieku jeb gleznotāju. Tomēr-visi notikumi šajā filmā ir rakstnieces Treisijas Ševaljē izdomāti. Vienīgais, kas filmā saskan ar faktiem - Vērmers patiešām bija precējies ar Katerīnu Bolnjē, ļoti viņu mīlēja, bieži gleznoja, un viņiem bija 11 bērni. Portretā attainotā meitene ir viņu meita, nevis kalpone,kā rādīts filmā. Gleznot kalpoņu portretus, pat ļoti skaistu kalpoņu, tajos laikos nebija pieņemts. Bet nu, kurš lai zina? Gandrīz vienmēr Jans Vērmers gleznojis līdzīga paskata meiteni savās gleznās. Ar maigu seju un lielām acīm.
MĒRIJAS GREIEMAS PORTRETS, 1775-1777, Tomass Geinsbero.
Brīnišķīgā un lepnā, cēlā sievietes seja ir gleznota dižās angļu portretu skolas manierē-viss ir patiesi, nekādas liekulības, nekādas autora glaimošanas pasūtītājām, pieslīpējot viņas individualitāti saskaņā ar 18.gs. skaistuma standartiem : salkans, balti rozā un formīgs. Geinsboro Mērijas portretu pabeidza pirms viņas kāzām ar lordu Lindoku. Mērijas līgavainis māksliniekam izteica, ka glezna viņam nepatīk. Divus gadus pēc kāzām Mērija Greiema nomira. Atraitnis paslēpa gleznu pagrabā un nekad to vairs neizlika apskatei. Pusgadsimtu pēc lorda Lindoka nāves mantinieki izsaiņoja portretu un atdeva muzejam. Viņiem bija bail portretu atstāt Mērijas un Lindoka mākās, bet tik liktenīgu mākslas darbu pārdot uzskatīja par nepiedienīgu.
Tomasa Geinsbero sieva tika uzgleznota vienu reizi.
DĀMA ZILAJĀ KLEITĀ : ELIZABETES MARTINOVAS PORTRETS, 1897-1900, Konstantīns Somovs.
Somovs ir mērena talanta mākslinieks, taču viņam ir izdevies radīt unikālu, absolūti ģeniālu savas kolēģes, mākslinieces Martinovas portretu. Viņš ietērpa viņu greznā, eleganti tumšzilā kleitā, kas šūta galantā gadsimta stilā, iedeva rokās dzejoļu krājumu, bet viņa skatās uz mums, aizturot lielas sāpes. Seja ir nogurusi, traģisma pilna, pilnīgi neatbilstoša tērpam, toties dvēseliski tuva, sērojoša un brīnišķīga. Viņas lūpas ir cieši sakniebtas, lai nedod Dievs, nepaspruktu kādas žēlabas. Elizabete Martinova bija ļoti, ļoti lepna, sapņoja par augstām matērijām un ļoti mīlēja Konstantīnu Somovu. Viņas cerības izrunāties ar mākslinieku, kamēr viņš strādāja ar portretu, izrādījās veltīgas. Kad sieviete uzzināja par Somova nodomiem pārdot gleznu, vairākas naktis viņa nespēja gulēt no skumjām un izmisuma-viņai bija licies, ka gleznotājs portretu atstās sev par piemiņu uz mūžīgiem laikiem. Elizabete uzrakstīja viņam pārmetumu pilnu vēstuli, bet mākslinieks bija ciets kā klints: mīlestību atstāja bez atbildes un portretu pārdeva. Kāds īru mākslinieks bija lūdzis Elizabeti pozēt viņa gleznai, bet viņa esot mežōnīgi viņam uzkliegusi un stipri pagrūdusi un pateikusi, ka, ja viņš viņu uzgleznotu vai mēģinātu to darīt, tad izdedzinās portretu un iesūdzēs tiesā.
ONORINAS PLECERES PORTRETS JEB SIEVIETE AR CIMDIEM, 1891, Anrī de Tulūzs-Lortreks
Šis ir māksinieka absolūti netipisks portrets-bez parodijas un cinisma pret modeli, mūsu priekšā ir gudra, sapņaina un domīga būtne. Bet Tulūzs-Lotreks jau nebūtu Tulūzs-Lotreks, ja neizdomātu kādu pikantu līdzību- sārtā cimdā tērptā roka satvērusi falliska paskara spieķi. Priecējot acis gar Onorinas skaistumu, tomēr paliek žēl mākslinieka. Grāfa de Tulūza-Lotreka vecāki bija brālēns un māsīca, katram no viņiem bija neaktīvs smagas kaulu slimības gēns. Kad piedzima Anrī, izrādījās, ka viņā šīe gēni ir izpaudušies-13,14 gadu vecumā lūza abas kājas, tās vairs neauga, un Anrī veidojās par punduri ar lielu galvu un bērna ķermenī. Būdams sakropļots, viņš saasināti uztvēra jebkuru kroplību citos.
1952.gadā tapa filma "Mulenrūža", kas nopelnīja divus Holivudas zeltītos vīriņus, Venēcijas sudraba lauvu un zelta globusu režisoram Džonam Hjūstonam. Bet šīs slavenās kinolentes scenārija pamatā ir stāsts par Monmartras dvēseli, 19.gadsimta beigu Parīzes bohēmas zvaigzni, mākslinieku un dzīves baudītāju Anrī de Tulūzu-Lotreku. Tulūzs-Lotreks bieži portretēja dzīvi "Mulenrūžā" un citos Monmartras un Parīzes kabarē, teātros un arī bordeļos, ko mākslinieks apmeklējis visai regulāri (runā, ka vienā no tiem viņš inficējies arī ar tā dēvēto "franču kaiti"). Tulūzs-Lotreks kļuva teju par pastāvīgu bordeļu iemītnieku, dzīvoja starp dejotājām un kurtizānēm un tāpēc ar laiku kļuva par viņu uzticības personu, kuram var atklāt vislielākos noslēpumus un kurš drīkst kļūt par liecinieku pat visintīmākajās situācijās. Tas mākslinieku iedvesmojis daudzos zīmējumos un gleznās pievērsties lesbisku ainu tēlojumam.Pēc Tulūza-Lotreka nāves viņa zīmējumu cena sasniegusi pat 14 ar pusi miljonus dolāru. Taču mākslinieks bohēmiskajai pasaulei atstājis vēl kādu mantojumu – kokteili "Earthquake" jeb "Zemestrīce", kas sastāv no četrām daļām absinta, divām daļām sarkanvīna un nedaudz konjaka. Runā, ka šī reibinošā maisījuma autors ir tieši Anrī de Tulūzs-Lotreks.
JAUNA SIEVIETE PŪDERĒJAS, 1888-1890, Žoržs Serā.
Redzot interesanto resnulīti apakšveļā, pirmā doma ir, ka gleznotā sieviete māksliniekam maksājusi par sevis iemūžināšanu. Sāma acīmredzami ir ar pieredzi, taču tajā pašā laikā viņai piemīt kaut kas jauks un mīlīgs. Cik gaisīgi un maigi sievieti ieskauj pūdera mākonis, kas pacēlies no pūderslotiņas. Krāsas laukumi veidojās, saplūstot neskaitāmi daudziem dažāda lieluma punktiņiem. Gleznā Serā iemūžinājis savu iemīļoto un dēla māti Madlēnu Knoblohu. Māksliniekam bija vāja veselība, smalka miesasbūve un viņu saistīja neparastas, kuplas, ziedošas sievietes. Viņš nomira gadu pēc portreta pabeigšanas, kuru gleznoja divus gadus, no influences, kā agrāk dēvēja gripu. Pēc divām nedēļām nomira abu dēls, bet Madlēnai nervu sabrukuma dēļ sākās spontānais aborts.
Lieliskais mākslinieks arī radījis šo brīnišķīgo ''Svētdienas pēcpusdienu.'' Apmēram mākslinieks ir uzgleznojis 136 darbus, mēs esam iepazīstināti tikai ar 106, taču par pārējiem uzzinājuši no viņas sievas dienasgrāmatas, kas tika slēpta vannasistabā, nelielā spraugā zem vannas, taču viņu māja tikusi pārmeklēta, vienu darbu gan atrada-tas atradies bēniņos aizbāzts aiz sabrukuša krēsla un vecas lādes, taču saprast, kas tur uzgleznots patiesībā nevarēja saprast, jo tur ticis izdedzināts liels caurums gleznas vidū, bet pēc pētītāju domām, uzskata, ka tas bijis Žorža Serā dzimumloceklis, taču fakts ir apstrīdams, jo Žoržs esot bijis maiguma cienītājs un gandrīz nekad neaizrāvās ar netiklībām, gandrīz visi viņa darbi ir maigās un patīkamās krāsās, izrādot skaisto dabu.
Tev patiks šie raksti
