Kā es sagaidīju būs pamatīga diskusija par manu izvirzīto tēmu. Uzskatu, ka mans pienākums ir atbildēt un vismaz izdarīt secinājumus par komentāriem kurus saņēmu. Ir krasi sadalījušies komentāri divās daļās ( kaut gan man šķiet, ka trijās). Pirmkārt tie kas nepameta Dzimteni, neskatoties uz visām grūtībām, objektīvu vai subjektīvu apstākļu dēļ palika šeit, otra daļa, kuri aizbrauca, "treknajos gados" saņēma kredītus, un nokļuva bbezizejas situācijā, vienīgā iespēja bija meklēt laimi citur, lai varētu nokārtot parādsaistības un pēc tam atgriesties , protams, ka šos cilvēkus es nenosodu.
Bet ir viena daļa aizbraucēju, kuri izdomāja, ka kaut kur rietumos var nopelnīt "lielo rubli" , tagad sūkstās, ka ļoti grūti atrast dabu, cik mums grūti.
Kas attiecās uz pirmās daļas aizbraucējiem, viņi bija gatavi strādāt jebkuru nekvalificētu darbu, bez jeb kādām pretenzijām (kaut vai sēņu lasīšana). Pēc mana pieņēmuma tie varētu būt aptuveni 2/3 no visiem, teiksim ekonomiskie bēgļi (no viņiem saņēmu vismazāk negatīvos komentārus).
Viss niknākās atbildes saņēmu no tiem, kuriem vienalga, kas ar mums notiek (LV) . Iedomīgi, pašpārliecināti.
Varat mani kritizēt, bet tadas ir manas domas.
Nedaudz par sevi. Esmu pārdzīvojis vismaz trīs krīzes. Biju pasniedzējs RTU, bīdīju zinātni, 90 to gadu sākumā nevienam tas nebija vajadzīgs, sāku nodarboties ar uzņēmējdarbību, Pirmā krīze bija 1998gadā, izvilku, otrā 11.septembrī, pēc kuras vienā dienā biju spiests vienā dienā atlaist 68 darbiniekus, ar kuriem visiem norēķinājos, bet pēc tam 5 gadus strādāju uz VID, lai samaksātu nodokļu parādus, par pēdējo vispār nerunāsim. Bet man ne mirkli neradās doma ka laime jāmeklē kaut kur citur. Ir tāda novele " Sūnu ciema zēns" ,"Sprīdītis" .Iesaku izlasīt un pārdomāt.
Kur palika Baltijas ceļs, piedalījās 2.miljoni ar motīvu " vīzēs, bet brīvi"
