Pāri dienas atpatkaļ notika, kas ļoti neparas un līdz šim nebijs...
Es pat īsti nezinu kā to nosaukt, sapnis, vīzija vai pat vēl kas cits. Tātad pāris naktis atpatkaļ, saldi guļot, es pēkšņi pielecu sēdus no pamatīga belziena pa krūšu kurvi. Man aizsitās elpa, es nevarēju ievilkt elpu, bija sajūta, ka es smaktu. Uz sekundes simtdaļuu man acu priekšā parādījās kāda tumša vieta. Es mēģināju nomierināties un aizvēru acis. Pēkšņi sajutu atvieglojuma sajūtu, es ievilkdams elpu atvēru acis, man priekšā bija tumš mežš un divi cilvēki, kas mani mēģināja piecelt kājās. Viss bija miglains un izplūdis, viņi ar mani runāja bet es neko nedzirdēju, viņi izskatījās izmisuši. Mana espa atkal aizcirtās es attapos savā gultā, atkas smagdams, gar acīm sāka griesties melns, es laikam zaudēju samaņu, bet kad attapos atkal biju mežā, tikai šoreiz viss bija skaidri redzams un es visu dzirdēju.
Apkārt skanēja draudīgi rēcienu, es pēkšņi zināju kas ir šie cilvēki. Es nezinu kā, bet es vienkārši zināju, jaunākas bija mans brālis un vecākais mans tēvs, kurš man kliedza: „Celies mums jāskrien viņu ir par daudz, mēs netiksim galā!” Jābiebilst, ka šos cilvēkus nekad mūžā nebiju redzējis, bet tomēr man bija saūta, ka pazīstu viņus visu mūžu. Viņi mani pierausa kājās, pēkšņi uz manu pusi kaut kas lidoja, es inkstintīvi to noķēru, tas bija ierocis, mednieka skrote, ko man pameta mans brālis. Viņi sāka skriet cauri tumšajiem biezokņiem, es centos viņiem sekot, bet sāpes krūtīs vēl nebija pārgājušas un es netiku viņiem līdzi. Rēcieni tuvojās un es mēģināju sev iestāstīt, ka tas ir tikai sapnis, tomēr viss likās tik reāls, mana elpa atkal aizsitās, es attapos gultā un tad pēkšņi atkal meža. Aiz apjukuma un pārbīļa es paklupu. Brīdī kad centos piecelties kaut kas ar pamatīgu tiriecienu piesita mani atpatkaļ pie zemes.
Uz muguras es dzirdēju kaulus stindzinošu rūcienu un sajutu karstu espu, mani atkal pārņēma instinkti, manā rokā pēkšņi bija duncis, es pat nesapratu kā, tas tur parādījās un jau nākamajā brīdī tas triecās pret, radījuma rumpi. Tas ievaidējās pēkšņi es sajutu, ka man ir izdevība izbēgt, bet tad tas mani atkal piespieda pie zemes. Atskanēja šāviens un tam sekoja pamatīgs kauciens... es pielecu kājā un man aiz muguras bija kaila sieviete ar brūci krūšukurvī un lode atstādu caurumu galsā. Apmulsumu ko tobrīd izjutu es nespēju aprakstīt, bet to pārtrauca belziens pa manu galvu, tas bija mans tēvs. Viņs man nikni uzbļāva, kas ar mani notiekot, ka es uzvedos kā iesācējs, kas neko nejēdz, viņs mani parāva aiz rokas un mēs sākām skriet. Jau pēc pāris minūtēm mēs nonācām ceļa malā pie kura stāvēja mašīna. Mans brālis jau bija mašīnai pie stūres, mēs ātri tajā iesēdāmies un laidāmies prom. pēkšņi viss atkal palika miglains un izplūdis, mana elpa aizcirtās un es attapos savā gultā. Mana sirds dauzījās kā negudra, es nespēju aptvert, kas tikko bija noticis, kad nedaudz nomierinājos es paskatījos pulkstenī, kurš rādīja 03:00. Visu pārējo nakti vairs nespēju aizmigt, jo prātā plosījās domas par iepriekšējiem notikumiem!.
ko labu pīpē ?
