Sveiki.. Es šeit nēesmu sen rakstijusi. Un vēlējos padalīties ar sajūtām, ko vakar vakarā es sajutu, vienkārši sēzot ar draugu kafeinīcā.. draugu nosauksim piemēram Edgars.
Tātad šodien būs tāda lieta, kā psiholoģija. Viss notika šādi: Es ar viņu sen nebiju tikusies, plānojām vienkārši parunāties par dzīvi. Kaut gan, arī agrāk Edgars, man mēģināja iestāstīt. ka esmu kaut kas īpašāks. nekā es domāju. iegājām kafeinīcā, sākām nejauši runāt par manu raksturu, maniem mainīgajiem puišiem, un par to, ka es bēgu no sava ideālā vīrieša... Vai arī, man vienkārši Viņš vēl nav izdomāts.. Kafeinīcā no sākuma bija ļoti, ļoti silti.. Līdz pēkšņi Edgars sāka līst man galva.. Manā prātā un lasīt to, ko nezin neviens.. Manas domas, manus melus, taisnību, sapņus un pats galvenais ir tas, ka manu raksturu Edgars nolasija kā grāmatu. Viņš teica, ka es nēesot viegla grāmata.. Esmu liela un bieza.. Biezāka par bībeli. Es lietoju to, par ko es nemaz nezinu, vai vienkārši nepamanu.. Izrādās ka pēc angļu alfabēta var saprast kāds ir cilvēks. Pēc tetovējumiem, pirsingiem, caurumiem u.c var spriest ko vēlies sasniegt dzīvē. Un Jūs visi laikam esat dzirdējuši par to, ka acis Jūs nodod.. Tā ir taisnība, jo Edgars skatijās man visu laiku tikai uz acīm. Tas ir biedējoši, jo ja Tev to visu stastītumtu klaussītos, brīnītos un baidītos.. Baidītos pat nezinot, kāpēc. Tev paliktu auksti, un no šoka stāvokļa, tu nevari nostāvēt uz kājām.. Tavas acu zīlītes mainās kopā ar Edgara acīm. No šī brīza, man bail iet pie psihoteropeitiem vai psihologiem. Bet vienmēr, VIENMĒR ir jāzin pie kā iet. JO ir cilvēki kas māca melno ētiku, un balto. Vai arī VIŅŠ ir ekstrasens
Autore: Optimistiska Sindija (Es)
P.s piedodiet par pareizrakstību, esmu vienkārši šokāā,, joprojām :/
