neliecies uz auss6

Es pavadīju vairākas dienas tajā vasarā prom no savas dzimtenes. Kad es atgriezos mājās, es pamanīju savu pastkastīti, kura bija pilna ar vēstulēm un tā sastāvēja vismaz ar trīsdesmit tādām. Vēstules bez atpakaļadresāta, dažas no tām smagas un slapjas, it kā tās būtu aplaistītas ar ūdeni vai arī precīzāk - it kā tās sastāvētu no ūdens.

No apjomīgās vēstuļu kaudzes es izvēlējos vismazāk mitro vēstuli un atvēru to. Bija fotogrāfijas ar svešiem cilvēkiem,  kuriem bija ievainotas acis, izdauzīti zobi un lūpas savilktas ļoti jocīgā smaidā un atgrieztas rīkles. No tā ko  redzēju man metās nelabi... Es negribēju zināt, kas būs pārējās vēstulēs, taču saņēmos.
Ar trīcošām rokām es sāku vākt kopā bildes ar izkropļotajiem svešiniekiem - ķermeņi sagriezti gabalu gabalos, gulēdami uz operāciju galdiem ar izņemtiem orgāniem, pakārti clvēki ar karājošiem orgāniem. Pamanīju asins pēdas uz vēstules burtiem...
Es pamanīju kādu pazīstamu cilvēku vienā bildē. Ar katru vēstuli, kuru atvēru, es pamanīju ārvien vairāk un vairāk sev redzētus un pazīstamus cilvēkus. Dažus no tiem esmu redzējis darbā un dažus, ar kuriem gāju vienā skolā.

Es atradu arī bildes ar izkropļotiem maniem draugiem un tuviniekiem. Kad ar bailēm un pilnīgu izbīli turēju rokās pēdējo vēstuli, es domāju. Ilgi skatījos uz to un apsvēru iespēju to izmest un nekad neatvērt, taču ziņkārība pārņēma mani un es to atvēru. Pēdējā vēstulē iekšā bija bilde... ar mani. Atšķirībā no pārējām bildēm citās vēstulēs, visi mani orgāni un ķermeņu locekļi bija pa vietām, taču... es sapratu, ka šī bilde tika uzņemta tieši pirms pāris minūtēm uz manas mājas sliekšņa... tieši pirms es saņēmu šo nolādēto pastu.

...Vai es esmu nākamais?