Viena diena var izmainīt visu (12)4

Ir pienākusi svētdiena. Es pat nepamanīju kā dienas aizskrēja nemanot manā gultā, kura man jau bija kļuvusi par labāko draugu. Pietraususies kājās gāju uz vannas istabu, lai kavcik savestu kārtībā savu šausmīgo izskatu. Paņēmu zobu birsti, tai virsū uzspiežot zobupastas pikuci.
Tīrot zobus domāju savu dienas plānu,  kurā lielākā daļa bija mājasdarbi. Izspļāvusi zobupastu, paņēmu ūdens malku, lai izskalotu muti. Kad zobi bija tīri, ķēros klāt savai sejai. Tā vispirms bija jānomazgā, jo zem acīm bija izveidojušies tušas pleķi un seja izskatījās kā gadu nemazgāta.

Kad jau iesoļoju virtuvē, uzreiz gāju pie ledusskapja. Uz tā durvīm rēgojās neliela līmlapiņa. Ātri ar acīm pārskrēju tekstam "Nebūšu mājās līdz otrdienai. Aizbraucu pie Sandras. Mīlu! Mamma. P. S ledusskapī ir salāti". Kad izlasīju mammas atstāto zīmīti, domīga izvilku salātu trauku no ledusskapja un gāju apsēsties pie galda.
Ar dakšu maisot salātus pārdomāju par mammas pārāk biežajiem Sandras apciemojumiem. Mamma iepriekš tik daudz nebrauca ciemos pie viņas. Tas man liekas mazliet aizdomīgi. Bet varbūt es pārāk daudz par to domāju.
Paēdusi gāju atpakaļ uz savu istabu, lai beidzot ķertos klāt mājasdarbiem.
Visu atlikušo dienu un pat vakaru pildiju uzdoto. Mana galva kūpēja no to daudzuma. Paķērusi telefonu, ieskatījos pulkstenī, tas radīja piecpadsmit minūtes pāri deviņiem.
Aši uzrakstīju Amēlijai, ka rītā būšu skolā. Nometu telefonu atpakaļ uz spilvena un pietrausos kājās, lai sakrametu somu rītdienai.
Pat nebija pagājušas desmit minūtes un jau mans telefons iepīkstējās. Es jau zināju ka tā ir Amēlija. Paņēmusi telefonu atvēru īsziņu.
Amucis* "Ak šausmas!!!"
Amucis* " Beidzot tu būsi skolā"
Amucis* " Man ļoti pietrūkst tevis..."
Ar smaidu uz lūpām atbildēju Amēlijai.
" Nešausminies!  Tā bija tikai viena nedēļa.  Jā! Man arī tevis pietrūkst. Tiekamies rītā. "
Atbildējusi, telefonu iemetu gultā. Man tagad bija nepieciešams mans mirklis. Aizskrēju pie galda atvilknes un  izvilku ārā savu veco mp3 atskaņotāju. Kaut tas bija jau vecs un nobružājies, tas joprojām strādāja. Labi ka pa rokai uz galda stāvēja austiņas. Pievienojusi austiņas, meklēju pirmo dziesmu ko klausīšos. Uzspiedu uz Hearts & Colors dziesmas  for the love. Sāku dziedāt līdzi. Katrs vārds izplūda pāri manām lūpām piepildot istabu ar manu kouveru. Es jutos laimīga.  Katras ciešanas un neveiksmes aizpeldēja projām, ļaujot pieplūst priekam.
Es varēju būt es pati, lai cik muļķīgi šobrīd izskatījos.
Pēc stundu ilgas dziedāšanas, es atgriezos realitātē. Šeit nekas nebija tik labs kā manā fantāzijā, kurā es varēju uzburt laimi. Nolikusi atpakaļ atvilktnē atskaņotāju, iekritu gultā. Es biju nogurusi un pat nelāgi smirdēju. Saviebusies pietrausos atpakaļ kājās lai aizietu nomazgāties. Piegājusi pie spoguļa, ieskatījos tajā. Es izskatījos it kā būtu skrējusi divdesmit kilometrus. Tā vienmēr ir kad aizraujos ar mūziku.
Pēc karstās dušas mani pārņēma nogurums. Ātri uzvilkusi pidžammaiku, ielīdu gultā. Es ceru, ka rītdiena būs normāla. Nožāvājusies aizvēru acis.

Zinu, zinu daļa nāca ilgi. Man tiešām nebija laika un gribasspēka, lai uzrakstītu. Bet tomēr jauna daļa ir klāt! Ceru ka patika. Neaizmirstiet nospiest plusiņu un izsacīt savu viedokli!!