Domāju, ka jums patiks ;) Ak, jā, un laimīgu Jauno gadu, mīļie! Nevēlos atkārtoties un novēlēt visu to, ko novēl internets un draugi īsziņās, garās runās neizplūdīšu, jo tam ir stāsts. Vien pateikšu to, ka VISS IR JŪSU PAŠU ROKĀS, lai īstenotu visus sapņus! 
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-41-/736274
Ekstāze ir pārņēmusi visu ķermeni, es beidzot jūtos dzīva, kā atmodusies no ilgas snaudas, kā tikko izkūņojies taurenis, kā upe, kas izlauzusi garu ceļu līdz okeānam, kā zibens, kas izlādējis sevi, kā dusmas, kas izlauzušās no saspiestā kliedziena krūtīs.
Šī cīņa ir kā deja, kā neprātīgs tango. Esmu es, un ir dēmoni, mēs katrs kustamies savā ugunīgajā ritmā, bet kopā sanāk vienots veselums, mēs kustamies sinhroni, mēs mēģinam ielīst viens otra domās, mēs gribam izdzīvot, bet dzīvošu vai nu es, vai viņi.
Kādu brīdi ir stāvēšana uz vietas blakus jau kritušajiem, palikuši vēl četri. Es speru soli, viņi dara to pašu... kā dejā, asiņainā un saldkaislā valsī, pietrūkst tikai apgriezienu un skūpstu. Bet viņu acis tumsā izskatās apburoši, kad tajās gremdējas mēness atspulgs, tas slīkst dziļajos bezdibeņos, tas meklē pazudušo dvēseļu vēl esošās stīgas, ko ieskandināt, lai tās atkal skanētu, iztaisnotos un spētu mirdzēt. Bet tas ir viņu ceļš, un man jāved viņi nebūtībā, un ir vienalga, kas viņi bijuši – sievietes, vīrieši, bērni, dzīvnieki, ārsti, noziedznieki, viņi izvēlējās savu ceļu, kad spēra soli pretī Ellei.
Un deja uzņem apgriezienus, kad visi metas man virsū reizē, ietupjos ceļgalā, izvairīdamās no viena un pāršķeldama miesu otrajam, tad atkal iztaisnojos, asie zobi iecērtas kājā, lokot plūstošās asinis ar gļotaino, garo mēli, mana roka cērt pušu tievo kaklu, ka galva paliek karājamies, bet man nav laika to noraut, kad jāizvairās no vairs tikai trijiem dēmoniem, kas alkst manu asiņu.
-Sarg, tu vienalga mirsi, tava nāve snaiksta pirkstus ap tevi, tā tos jau dziļi ieaudusi tavā prātā, - dēmoni čukst, tie riņķo ap mani, paātrinādami dejas ritmu. Mana sirds auļo, tā dedzina krūtis no iekšienes, bet prāts ir skaidrs kā kristālkalna ūdens.
-Tu jau esi miris, dēmon, - kliedzu, triekdama mačeti tam krūtīs, bet tas atlec, un pārējie ar žiletes asuma līkajiem putna nagiem plēš manu muguras ādu. Pirmais tikai smalki un ķērcoši iesmejas. Atsperos un krītu uz muguras, bet šie abi aizšaujas projām, un es jūtu sāpes atbalsojamies viscaur ķermenī, uz brīdi pat pazūd acu gaisma. Ķērcošie smiekli atkārtojas.
Mēnesgaismā dēmonu sažuvusī un sakrokotā āda matēti spīd, to šķidrie mati vijas kā medūzu taustekļi ap baismīgajām galvām, kurās ir tikai acis un sīkzobaina mute, kas atplesta griezīgā smīnā. To rokas ir kļuvušas par nāvējošiem ieročiem, ko mest un raut nost miesu, to kājām vairs ir tikai trīs pirksti, kā galos ir asi nagi, lai varētu klusi un nemanāmi pielavīties upurim no augšas. Vēderi ir uzblīduši apaļi, kauli ir deformējušies kā jau nu kuram, veidojot nedabiskas formas. To miesās ir vēl melnākas zīmes par to ādu, tie ir lāsti par katru nepiedodamo grēku, ko lēmusi tiesa, katrs lāsts liek tiem mūžīgi ciest, meklējot sevi Ellē... bet visi sevi vien pazaudē.
Dēmoni paklīst kur nu kurais, viņi vēlas spēlēties ar mani. Man patīk šī spēle. Pat ļoti.
Mirkli, kad dodos dēmonu smieklu virzienā, stallis kļūst gaišs, apkārt skan rūkoņa, mežonīga rūkoņa, tikai pēc brīža saprotu, ka tās ir liesmas. Zirgi auro pilnā rīklē. Uzmanīgi pieduru pirkstu ugunij, tā nededzina, būdama vien kāda veida ilūzija, vien apžilbinot mani.
Stalli iekšā un ārā skrien cilvēki, vezdami projām zirgus, kas tikai zviedz un pretojas.
Man jānomierinās... ietupjos ceļgalos, satvērusi galvu ar rokām... tā nav realitāte... es esmu stallī, te nekas nedeg...
Atskan kliedzieni, kas liek saplaisāt sirdij, būdami tik spalgi un mokoši. Atveru acis, redzot, kā dēmoni salīkuši ap sievieti, kamēr viņa deg. Melnās radības sviež pa gaisu viņas miesu, plosīdami piebriedušo vēderu, līdz izrauj laukā mazuli. Dēmoni sāk asiņainu un nežēlīgu cīniņu par to, tie izgrūž briesmīgas skaņas, kas atgādina cīņas kliedzienus. Man aizraujas elpa, kad mazulis iebrēcas, tas ir dzīvs. Asaras laužas pašas no sevis, bet dusmās tās aiztraušu projām.
-Tā nav īstenība! – kliedzu pilnā balsī, raudamās uz priekšu pie mazuļa dēmona ķetnās, bet izskrienu visam cauri, es nespēju viņam palīdzēt, arī sievietei ne, kura saraustīti elpo, līdz izgrūž pēdējo elpas vilcienu. Viņas acis visu laiku ir piekaltas savam mazulim, ko ar māti vēl saista nabassaite. Es ilgi un sāpīgi vemju, lokoties spazmās, kas rauj uz augšu vēl un vēl. Nokrītu uz ceļgaliem, lūgdama mazulim piedošanu. Dēmoni par viņu cīnās, kamēr tas karājas aiz vienas kājiņas dēmona ķetnā. Esmu viņam tik tuvu, ka redzu debeszilās actiņas, vērojot jauno, bet briesmīgo pasauli, bērns pat vairs neraud.
Un asinis pašķīst uz visām pusēm, kad dēmoni sarauj gabalos vārgo radībiņu, gārgdami tiesājot katrs savu miesas gabalu. Dēmonu acis iegailas,un tie auro pilnās rīklēs, pārkliedzot pat uguns skaļo rēkoņu. Kad ieraugu vīrieti skrienam uz šo pusi, es vēlos kliegt, lai viņš bēg, bet nespēju izdvest ne vārda, nepaiet ne mirklis, kad radījumi plosa arī viņu.
Kā ar knipi viss beidzas. Pazūd uguns mēles un asins upes, un skaņu šausmīgā kakofonija, klusums bliež pa bungādiņām kā ar vālēm. Dun... dun... dun... netālu no manis stāv tā pati sieviete ar cauro vēderu un melni apdegušo miesu, vīrietis, kam krūtīs ir milzīgs caurums, kur jābūt sirdij, vēl divi vīrieši, kam trūkst... es nespēju! Aizgriežos, mezdamās skriet.
-Kur sataisījies dārgā? - dēmons šņāc. Tas ieskauj mani nāves tvērienā, brīdī, kad dēmons to dara, es iekožos tam rīklē, galvu atliecot atpakaļ un to noraujot. Niknumā elsoju, izrauju nešķīsteņa stīvās miesas no sevis, radot jaunas brūces. Vairs nav jēgas skaitīt, cik man to ir – griezumi, kodumi, nobrāzumi, skrāpējumi, zilumi, dūrieni...
Paķeru uz zemes nomesto mačeti un metos sev redzamā dēmona virzienā, tas, zobiem klabot un smiekliem burbuļojot rīklē, palecas un graciozā kustībā nosēžas uz staļļa sijas, bet tiklīdz dēmona pretīgā, bezlūpainā mute atiežas smīnā, tā galva nokrīt zemē līdz ar manu mačeti.
Atkal stallis top gaišs, bet šoreiz nav vainojama neīstā uguns. Jūtu mugurā asu dūrienu, galva momentā sareibst, jūtu, kā atslēdzos. Kā pēdējo redzu dēmona ņirdzošo ģīmi, slēpjamies ēnās, un apkārt pārējo dēmonu izmētātās ķermeņu daļas.
***
Galva sāpīgi dun, sitoties pret kaut ko cietu. Ausīs skan mehāniska rūkšana, zobi klaudz viens pret otru, uz mēles jūtu asinis, laikam esmu to sakodusi. Viss ķermenis smeldz, it kā būtu apdedzināts vasaras karstajā saulē, un audums ir kā smilšpapīrs.
Vēlos izbērzēt blāvo miglu no acīm, bet rokas ir ar kaut ko aukstu sasaistītas kopā pie kaut kā. Vairākas reizes izmirkšķinu acis, lai redzētu. Apkārt skrien koki, lietus lāses sparīgi sitas pret stiklu. Esmu mašīnas priekšējā sēdeklī, manas rokas ir sasaistītas ar rokudzelžiem, kas ar ķēdi pieķēdēti pie kājudzelžiem. Jūtos stīva un izmocīta.
Man blakus sēž Vaijets, vadīdams automašīnu.
-Man bija taisnība, - viņš bezkaislīgi saka, turpinādams vērties uz ceļu.
-Par ko? – atjautāju, bet balss neskan skaidri, tomēr viņš zināja, ka to arī jautāšu, ka pat nav jāsaprot mani vārdi, es varētu pat neko nejautāt, kad pēc brīža viņš tāpat to pateiktu.
-Par tevi, - viņš nopūšas, - ka esi aizbēgusi no psiho klīnikas.
Tagad nopūšos es. Ko man teikt?
-Es Elizabeti vēl tādu nebiju redzējis. Varētu pat teikt, ka tu viņu salauzi. Es nezinu, vai māsīca vēl kādu labprātīgi ielaidīs savā dzīvē, - Vaijets klusi un nopietni saka.
-Jūs mani ilgi vērojāt? – jautāju.
-Ne pārāk, bet pietiekoši, lai redzētu, ka tev jāārstējas. Tu mētājies pa gaisu, esi sagraizījusi sevi pa saviem sapņiem. Tas vēl nebūtu nekas, bet tu nogalināji Dūzi, tev vakar nepietika ar grūsno ķēvi? Kas tev prātā? Un nebrīnies par dzelžiem, es mēģinu pasargāt gan sevi, gan tevi no sevis pašas. Nemaz nespēju iedomāties, ko tu būtu izdarījusi ar Grīniem, ja būtu palikusi ilgāk. – Vaijets dusmās jau gandrīz auro, grūžot vārdus cauri zobiem.
Ko man teikt? Viņš gaida kaut ko.
-Tu man iepatikies, to es atklāti pasaku. Bet nu tu esi iedragājusi arī manu uzticību cilvēkiem, - vīrietis skumji nosaka, - tu būtu patikusi arī manam puikam, bet tu esi SLIMA!
Visas manas iekšas vārās. Es vēlos viņam pateikt, pastāstīt, kas notika, bet otro reizi es nevēlos pieļaut šādu kļūdu. Pārāk daudzi ir nogrimuši līdz ar mani dzelmē, kur pamazām rauju iekšā sevi. Kāpēc tā notiek? Kāpēc? Asaras birst aumaļām, vēroju, kā tās krīt uz asiņainajām un netīrajām drēbēm. Droši vien arī mana seja izskatās briesmīgi. Ir rītausma. Bet tā man nenes nekādu prieku un gandarījumu par vairāku dēmonu nogalināšanu.
-Man slāpst, - izdvešu, vēl vairāk atskāršot, ka naktī esmu zaudējusi daudz asiņu un spēka.
Vaijets ātrām kustībām izrauj no cimdu nodalījuma pudeli un iemet to man klēpī. Stīviem pirkstiem atskrūvēju korķi, man nākas arī pieliekties, lai padzertos.
-Atliecies, - Vaijets rupji pavēl. Man nav iebildumu pret viņa balss toni, bet gan pret neziņu. Viņš domā, ka esmu slima narkomāne, kas lidinās murgos, un arī slepkava. Viņš piegrūž pudeli man pie lūpām un asi saspiež, iešļācot man mutē ūdeni par daudz, ka tas aizplūst garām, alkaini dzeru, remdējot slāpes, bet viņš pat šķietami vēlas izturēties pret mani nežēlīgi un rupji.
Atlikušās minūtes aizgriežu no viņa seju, lai Vaijets neredzētu manas asaras. Klausos, kā Kristofīne pārlaimīgi dzied šūpuļdziesmu aizmugurējā sēdeklī. Bet tā nav Kristofīne. Pikapa sānu spogulī es redzu citu būtni, kas nav dēmons. Tā ir cita nāve. Un tās acu skatiens ir piekalts Vaijetam.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-43-/736888
