Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-2-/701346
Viņa acis gail, tās vairs nav tās acis, ko pazinu, ko mīlēju. Viss ir mainījies. Es nezinu, ko viņš vēl var gribēt no manis.
-Mazā, - Kalevs iesāk un sev raksturīgi savelk kucēna skatienu, - es zinu, ka tu to vēl jūti. Vismaz es zinu, ko jūtu.
-Tu esi ļauns, - rūkdama, bilstu, - es tevi nepazīstu.
-Loren...
-Ko tu gribi no manis? Ko? Atriebties? Lūdzu, dari to, jo man ir pilnīgi vienalga, kas notiek, - manī atkal ir sākušas mutuļot dusmas, - tev vajadzēja būt mirušam, beigtam, degt Ellē, bet laikam atriebības kārei ir spēcīgāka vara par nāvi.
Viņš kustas ātri kā zibens, un es nepaspēju reaģēt, kad viņš ir piekļāvies man ar visu ķermeni, Kaleva rokas skauj mani. Viņa lūpas apkļaujas manējām...
***
Ir vasara, saule silda bālo ādu, kas nekad nekļūs zeltaini brūna, uz manām rokām nav neviena vasarraibumiņa, ir tikai tetovējumi, kas iegūti agrā bērnībā. Zāle maigi skar atkailinātos augšstilbus un plecus. Ezera virsma ir kā noklāta ar sīkiem dimantiņiem, jo ūdens nebeidz vien mirguļot, un dzelme šķiet tik kārdinoši vēsa un aicinoša.
Kāds pieliek lūpas man pie auss un čukst, - Es mīlu tevi.
Par atbildi pagriežos un aptveru puiša lūpas ar savējām un skūpstu, juzdama zemeņu garšu viņa mutē. Esam tikai divi vien, jo neviens nekad nenāk uz šo veco ezeru, mežu un brīnišķo pļavu, kur saulē gatavojas meža zemenes un pilnā sparā zied puķes.
Skūpstīdamies puisis uzveļas man virsū un glāsta ar siltajām plaukstām manu ķermeni, kas liek laimē degt. Iepinu rokas viņa matos, kas saulē mirdz kā kļavu sīrups, prātā nāk kastaņu lietus zeltainums rudeņos. Viņa zilās acis lūkojas uz mani, šķiet, ka Kalevs piedzimstot pirmās ir ieraudzījis skaidrās vasaras debesis, un acis pieņēmušas to krāsu.
Puisis turpina mani skūpstīt, ar mēli glāstīdams ausu ļipiņas. Viņš lūpas piespiež pie maniem acu plakstiem un deguna, skūpstot arī kaklu un kakla bedrīti. Siltās rokas slidinās pār augšstilbiem un tiek zem kleitas, glāstīdamas gurnus un vidukli. Viņš plaukstās ieskauj manu seju un skūpsta mani. Man ar to pietiek, lai justos labi, nevajag ne vārdus, ne liekas sarunas. Vēlos tikai glāstīt Kaleva kailās krūtis, uz kurām vēl mirdz ūdens lāsītes no ezera.
***
-Nē!- iesaucos un sažņaudzu pirkstus ap puiša rīkli. Skūpsts varbūt atsauca atmiņas, varbūt bija tāds pats, bet Kalevs ir ļauns, viņš samina manu sirdi, iemezdams to dubļos, tajā brīdī, kad viņš izvēlējās sevi pazudināt un visu, kā dēļ viņu mīlēju.
-Rāmāk, rāmāk, - viņš iesmejas, atlauzdams manus pirkstus un tagad turēdams delnas savās spēcīgajās plaukstās. Jūtos kā sīks bērns viņa priekšā, lai arī ir bijis otrādāk. Lomas ir mainījušās, tikai es nekad neesmu bijusi ļauna. Viņš mīļi pasmaida un piebilst, - Tiksim līdz gultai, mana mežonīgā.
Knapi savaldos, lai negāztu pār lūpām visus lāstus, ko zinu. Es tos nevaru uzzīmēt, bet varu izkliegt, tomēr tam parasti ir neprognozējamas sekas, lāsti var neiedarboties vai iespaidot citus. Man ir jāsaglabā veselais saprāts.
Ar spēku izrauju rokas no Kaleva tvēriena un apcērtos riņķī, sacīdama, - Mēs vēl redzēsimies.
-Zinu.
***
Spraucos garām skolēniem, līdz esmu laukā no skolas.
Rudens ir atnesis sev līdzi atvasaru, jo debesīs nav neviena mākonīša, pūš silts vējiņš un putni čivina kā vasarā. Ja man būtu teikšana, tad dzīvotu kaut kur, kur ir vismaz pluss trīsdesmit grādi pēc celsija visu cauru gadu. Tagad ir drūmi apzināties, ka pēc šīm pāris dienām sāksies lietavas un dubļu laiks.
Viss skolas smagums noveļas no pleciem, bet ir vieglāk tikai nedaudz, jo ir daudz citu problēmu, viena tikko uzradās, jāatzīst, tā ir pamatīga problēma. Daudzi jautājumi nemaz nav reāli atrisināmi, jo to varu tikai savā galvā, bet tas ir pārāk sarežģīti.
Lai ar Kalevu tiek galā brālis, jo tā ir viņa kompetence. Savus pienākumus esmu atstājusi pagātnē. Iespējams tas ir liktenis, kas visu laiku spiež mani būt Sargam, sakot, ka man jāiet jau pa gadsimtos iestrādātu taku. Tas ir asinslāsts. Visa mana dzīve sastāv tikai no Sarga pienākumiem, jo piedzimu kā Hanta. Es vēlos veidot savu ceļu, neatkarīgi no asinīm.
Mājup dodos, ejot kalnup, jo māja atrodas kalnā un nomaļus no pilsētas. Savā ziņā tā esmu ieguvusi savu raganas iesauku, jo dzīvoju kā ragana no filmām, laikam jau arī izskatos pēc tādas.
Eju caur nelielu privātmāju kvartālu. Visas mājas ir vienādi baltas, katrai pagalmā ir pa kādam muļķīgam rūķim. Iela beidzas, pārvēršoties par grantētu taku, kas ved cauri mežam, kas liecas visapkārt kalnainajai pilsētas daļai.
Ieelpoju rudens smaržu, kas izdalās no koku lapām siltuma iespaidā, tās čaukst zem kedām un virpuļo vējā. Šķiet, ka zelta pilieni apklājuši mežu. Ceļš nav īpaši garš šajā vietā, un ātri tieku tam cauri, pat soļojot lēni, lai pasildītos vēl pēdējos saules staros.
Līdz mājai man jāiet cauri dārzam, kurā lapas sākušas krāsoties ķiršiem, ābelēm, bumbierēm, krūmiem, dekoratīvajiem kokiem un citiem augiem. Pa vidu vīd kapu pieminekļi un krusti, jo šeit atrodas dzimtas kapi, kur atdusēsies arī mani vecāki, pēc gadiem es pati un brālis, tad jau viņa bērni, jo mani bērni pieņems vīra dzimtas uzvārdu. Garastāvoklis no tā nekļūst jautrāks, jo vēl pāris gadi un, ja nebūšu atradusi vīru no citām dzimtām, tad mani ar kādu sapāros, lai rastos jauna sargu paaudze. Tāds ir likums.
Vēl nedaudz pakavējos dārzā, jo tomēr šī ir jaukākā un apburošākā daļa no mājas. Te neviens vairs nav spējīgs runāt vai man kaut ko pārmest. Ieeju mājā, kas noaugusi ar efejām, ka koku un veco akmens struktūru dažās vietās vairs vispār nevar saskatīt.
Durvis grūti padodas manam spiedienam, jo ir jāatver abas smagās ozolkoka durvju puses, lai tās izkustinātu. Es vienmēr esmu skandinājusi, lai tās sataisa tā, ka jāatver tikai viena puse. Vismaz varēja salabot sētas durvis, kas vispār neveras vaļā.
Lielajā foajē valda bardaks ierastās kārtības vietā, lai gan te bieži kāds mēdz sagraut kolonnas un izārdīt flīzes.
Kārtīgi atkal aizbarikādēju durvis, cerēdama, ka nekārtību izraisītājs ir projām. Tad pamanu brāli, kas pamazām ir sācis visu vākt kopā. Viņš ir īsts Sarga paraugs – muskuļots, spēcīgs, garš, viscaur melnā ar bālu ādu un tetovējumiem, no viņa strāvo maģija un lāsti.
-Kas tad atkal? – uzsaucu puisim. Par atbildi pamatīgi norīb milzīgās durvis pie kreisās sienas, kas ir divstāvu mājas garumā, esot tikai nedaudz šaurākas.
-Šis uzstāj, ka jāapciemo ome. Kā tad! Sakārojās cilvēku uzdzīves laikam. Ne šim atļauju, ne rindas numura uz labošanu. Sāka ārdīties, - brālis murmina.
-Mamma, tētis? – pajautāju.
-Varu derēt, ka pat nedzirdēja, - Mets atmet ar roku, lai nesatraucos, bet tad paspēj vēl iedzelt man, - šeit būtu jābūt diviem.
Skaidrs. Atkal sākas strīdēšanās.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-4-/701642
