Vai katrs no mums ir aizdomājies par to, cik ļoti var sāpēt tas, ko mēs kādam pasakam? Es smagi šaubos par to.
Tomēr būtu labi, ja mēs par to aizdomātos, jo pati nesen izgāju tam visam, kam man, personīgi bija nepatīkama cena- attiecības un gandrīz pazaudēts mīļotais cilvēks. Kapēc es saku gandrīz? Tapēc, ka jā, kontakts vēl ir, bet neesam vairs tik tuvi. Iespējams, ka varbūt tas varētu ar laiku atgriesties, iespējams, ka tas ir pazaudēts uz visiem laikiem, neviens to vēl nezin.
Manā gadijumā- tam visam vienkārši vienkārši ir jādod laiks, lai sadziedētu visas rētas, kas ir sevī.
Vēl viena lieta, ko vēlos pieminēt ir tas, lai mēs neslēptu to, kā mēs jūtamies, kas ir mūsu prātā, jo tas viss visu var sabojāt, un ne pa jokam. Mana lielākā kļūda bija uzbēt sienu, kas atdalija mani no visas pasaules. Sākumā, man tas lika justies drošai par to, ka mani nevies nespēs sāpināt, bet beigās sāpēja vairāk nekā būtu sāpējis neslēpjoties.
Mums ir jāsaprot tas, ka visam, ko mēs pasakam vai izdaram ir savas sekas, man tas pieleca tikai tad, kad man palika 20, jeb, jā tikai nesen. Arī jāsaprot, ka dzīvot savā komforta "bumbā" nav nekas labs ilgtermiņā.
Lieta, kas nozīmē visvairāk ir mīlestība pret sevi, sevis pieņemšana un vēlme strādāt ar sevi un tam ir jāpievēršas diezgan nopietni, jo jā, jo mēs varam atvērties uz 1 dienu pa visam, bet vai varam sevi noturēt pie tā, ka viss ir forši, pieņemt kļūdas, ko esam veikuši, pieņemt to, kas nemaz nav tik viegli? Vai esam gatavi iemīlēt sevi, paskatīties spogulī un padomāt :" dzīve ir skaista, es esmu skaists/a, visi man apkārt arī ir cilvēki un es apņemšos šodien būt tas cilvēks, kas es esmu. Es nerunāšu mīklās, es būšu tiešš/a, es būšu jauks cilvēks un man tas ir tā jāturpina".
Mums nav nevienam jāizpatīk, bet tajā pašā laikā mums ir jāpadomā par to, ko mēs sakam, jo atcerieties- vārdi var sāpēt. Labāk lieku reizi kādam izteikt komplimentu, nekā slīgt savos kompleksos.
Būsim mēs paši un iemīlēsim sevi un dzīvi <3
