Dzīve
Kas notika? Kas notiks? Kas būs rīt? Vai es pareizi pateicu? Nevajadzēja man tā darīt. Ko darīt tālāk? Kāpēc rindā ir tik ilgi jāstāv? Tik karsti. Drausmīgs vējš. Kāpēc visu laiku snieg? Kāpēc viņi uz mani tā skatās? Kāpēc tik maz cilvēkiem patīk tas ko es daru? Es esmu populārs. Man ir svarīgi kā es izskatos, bet cilvēki apkārt var izskatīties kā viņi grib. Un, galvenais, ka tik daudz negāciju ir tajās ikdienas domās. Tik daudz jautājumi par to, kas vēl nenotiek, notiks citreiz, vai nenotiks nemaz. Man ļoti daudz cilvēku ir žēl, jo viņi nespēj apstāties un nedomāt uz brīdi, bet vienkārši būt tajā mirklī. Jā - pat stāvot garā rindā, vai svīstot pieturā, vienkārši būt tajā mirklī un nedomāt. Man ir savs EGO, viņš man bieži neļauj dzīvot un liek mācīt citus dzīvot. Jo? Nezinu, Ego vajag, lai nebūtu tāds kā citi, bet tomēr būtu saprasts un mīlēts. Tā nu mēs visi gruzamies par kaut ko, kas jau ir noticis, un to vairs mainīt nevar. Vai arī stresojam par to, kas vēl nav noticis un pieņemam savās galvās simtiem variantu un scenāriju, vēl īpaši izceļot tos pašus briesmīgākos. Pamēģini paskatīties sienā desmit sekundes un nedomāt. Bet nu tiešām nedomāt. Ja tev izdodas, pamēģini minūti neko nedomāt, paskaties apkārt, ievelc gaisu, izpūt gaisu. Vienkārši nedomā un padzīvo šo brīdi. Ja tev sanāca - apsveicu - tu esi uzvarējis. Ja ne - man ļoti žēl, ka tu nespēj pat uz minūti atslēgties no visa, no emocijam - gan labajām, gan sliktajām, gan domām, gan idejām. Jo tādā gadījumā tu visu laiku dzīvo stresā. Kā es to zinu? Ir bijis tā, ka visu laiku dzīvoju stresā. Bet tagad ir vairāk miera, protams, ir arī stress un sāpes, bet ne visu laiku. Tāpēc arī domāju, ka dzīve vispār ir ok. Vairāk gan jādzīvo šo brīdi, nevis vakardienu vai rītdienu.
Daba
Man vispār patīk ārā. Visu laiku tā nav bijis. Tīri pie dabas pieduros pēdējajā laikā. Varētu būt kāds gads, drīzāk divi. Izbaudu gan vasaru, gan ziemu, gan vēju, pat lietu dažreiz. Patīk tas klusums apkārt. Pat pilsētas parkā ir mierīgāk, un sajūta, ka ir vairāk telpas un gaisa. Ūdens skaņas, kā saule atspīd no ezera virsmas, kā ledus slīd. Kā vakarā paliek riktīgi tumšs, dabā ir pat nedaudz bailīgi, tik daudz skaņu apkārt, un visas tu nezini. No rītiem ir putnu balsis, ārā ir dzestrāks, vieglāk ir pamosties. Bet nu tad ir cilvēki ar savu EGO, un viņiem reāli vienalga un nospļauties, jo Ego saka, ka tas viss ir debīli, un es tāds neesmu, tie visi ir hipiji un lauķi, kuriem patīk ārā. Nezinu kā ir, ja tev ir alerģija no saules, vai no gaisa. Nu domāju - tikko kā tev uzspīd saule, vai tu ieelpo svaigu gaisu, tev nokrīt āda, vai atsakās plauša. Tas gan būtu ļoti ļoti bēdīgi. Es negribētu, lai man tā būtu. Protams, dažam labam arī ir tāda slimība, tas tiešām ir briesmīgi, ar vājiem nerviem neskatīties. Ja tev nav nekas tāds - iesaku pamēģināt dabu, jo tiešām ir forši. Daba arī palīdz arī dzīvot un būt šai mirkī
Draugs
Ir vienā dziesmā teksts, ka draugu navajag laistīt. Vispār jau var, ja draugam patīk, ka viņu laista. Man ar draugiem ir dažādi. Jo vecāks palieku, jo mazāk laika ir draugiem. Godīgi pateikšu - draugi tevi saprot, un esi pret draugiem tāds, kāds gribi, lai draugi izturētos pret tevi. Tev draugu obligāti nav jāsatiek, man gadās pat gadi, bet kad satieku, saprotu, ka draudzība nav nekur pazudusi, un gadās arī tā, ka ir pazudusi. Esī draugs savā ģimenē, gan sievai, vīram, bērnam, mātei, tēvam, vecmammai. Būsiet draugi - būs daudz vieglāk dzīvot. Ne vienmēr piekrītu draugu viedoklim, bet nemācīšu viņu dzīvot. Klausīšos, diskutēšu, oponēšu, piekritīšu, atbastīšu (pat pilnīgi idiotiskus gājienus). Vislabāk iemācās no savām kļūdām. Prātīgi cilvēki mācās no citu klūdām. Interesanti cilvēki vienkārši kļūdās, jo darbojās. Attiecībās ir ļoti svarīgi būt arī draugiem, iespējams, labākajiem draugiem. jAr labu draugu - tu vienkārši visu vari sarunāt. Bet nu, ko es saprotu. Katrs mēs uztveram šo vārdu savādāk.
Secinājums - Joprojām nav ko iespringt.
Te mans gabaldarbs
