http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-12/733306
No rīta pamodos ļoti slikti, un jutos vienkārši draņķīgi. Visu nakti biju murgojusi, un cēlusies bieži augšā, nezinu, kas ar mani notiek, bet es vienkārši labāk pat biju augšā ne kā gulēju.
Uz reiz, kā pamodos pēc jau nākošā murga paskatījos pulkstenī un sapratu, ka es jau varu celties, un taisīties, lai dotos uz skolu. Miegaini piecēlos kājās un paskatījos sev viss apkārt.
Mani pārsteidza skats, ko es ieraudzīju. Šeit viss bija otrādāk apgriezts. Viss saārdīts un izmētāts. Pa virsu šai nekārtībai mētājās sadīrātas lapas, un pat drēbes gabali!
Vai es būtu kļuvusi mēnessērdzīga?
Ar kāju paspēru dažas mantas malā, lai varētu tikt pie skapja. Nu jau pēc brīža biju beidzot tikusi klāt pie skapja, un varēju izņemt drēbes ārā kuras uzvilkt virsū.
Atvērot vaļā skapi un ielūkojos iekšā. Skatoties uz visām šīm drēbēm, kas man bija es vēlējos viņas visas pa taisno izmest ārā. Neviena no šīm drēbēm man nepatika, un izraisīja dziļu riebumu. Viņas visas bija par biezu un lielu, es nespēju uz viņām skatīties, bet man vajadzēja kaut ko uzvilkt virsū, lai dotos uz skolu.
Parakājoties dziļāk atradu īsus šortus, un arī baltu īsu T kreklu. Taisni tas, ko es vēlējos vilkt tagad virsū. Paņēmusi šīs drēbes aizgāju atpakaļ uz gultu un lēnām sāku vilkt virsū.
Pēkšņi, kāds aši pieklauvēja pie durvīm, un uz reiz atvēra tās vaļā. Tā bija mana mamma, un kad viņa ieraudzīja, kas šeit ir noticis, viņai pat atvērās mute vaļā.
“Kas šeit ir noticis?”viņa drebošā balsī jautāja.
“Mamm, esmu mēnessērdzīgā, nesen pamodos un ieraudzīju šo visu, man bija taisni tāda pati sejas izteiksme kā tev.”aši noteicu, un pabeidzu vilkt virsū savus šortus, un piecēlos kājās.
Tad mamma paskatījās uz mani
“Kas tev virsū ir? Tagad nav vasara, bet gan vēls rudens!”mamma nokliedza, un atspiedās pret durvīm.
“Ko tu streso? Man piemēram nav auksti, man pat ir karti.”noteicu, un gajāju soli tuvāk mammai.
Mamma paris reizes samirkšķināja acis, un tad skarbā tonī teica:
“Šādu tevi uz skolu nelaidīšu, fiksi pārvelc kaut ko siltāku!”
“Un kas notiks? Man nekas, neesmu vainīga, ka tev būs kauns no manis, es esmu savas dzīves noteicēja, nevis tu, tu neesi nekas man, tu pat vakardien padzini manu māsu, un ja es nepildīšu tavas pavēles tu mani arī padzīsi? Nu tad uz priekšu gribu redzēt to!”pēkšņi niknuma uzplūdumā bļāvu uz mammu, un ik pa brītiņam iesmējos.
Pēkšņi sekoja skaļa pļauka, un aizcirtās durvis ciet.
Tad es sapratu ko es biju izdarījusi! Kā es varēju kaut ko tādu pateikt mammai? Satvēru ar abām rokam savu seju un paskatījos uz spoguli, kas stāvēja man otrpus istabai.
Pretim rēgojos es, vismaz sākumā šķitu, ka tā esmu es, bet ieskatoties rūpīgāk es ieraudzīju, ka spoguļattēls pretim mani smaida, bet es pašlaik nesmaidīju!
Jau atvēru muti, lai iekliegtos, bet tad sadzirdēju pie sevis klusu čukstu:
“Tagad vairs mēs esam divas vien.”
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-14/733758
