Skatiens bezmērķīgi klīst pa virtuvi, cenšoties saprast kas, pie velna, man tagad būtu jādara. Nevienā mācību grāmatā man nav nācies lasīt rīcības instrukciju gadījumiem, kad tavs vīrietis izlemj atdot meitu ienaidniekiem. Man nav nācies runāt ar vecākiem par tamlīdzīgām lietām. Laikam jau tas ir tādēļ, ka normālu pāru attiecībās nekas tāds nenotiek.
Visvairāk biedē tas, ka šī nav pirmā reize. Dominiks ir melojis man jau iepriekš, jau iepriekš viņš ir rīkojies man aiz muguras. Katru reizi es ticēju, ka tā bija pēdējā reize. Šoreiz mags pilnīgi noteikti ir pārspējis pats sevi, pacēlis savu līmeni manis ignorēšanā. Šķiet, es viņa acīs esmu vien mājdzīvnieks, kura intereses neviens neņem vērā.
Trauki brīdinoši noskand. Es labprāt iznīcinātu šo vietu,uzspridzinātu to, nodzēstu no zemes virsas – izdarītu jebko, lai novērstos.
Kā sadzirdējuši šīs domas, pa durvīm bez klauvējiena ienāk Rebeka un... Leonardo. Super. Es cerēju nomierināties, bet šis ģīmis manā virtuvē to nekādi nesekmēs. Logans teju pateicīgi viņus uzlūko, acīmredzot neizbaudīdams manu kompāniju. Es nespēju viņu vainot – šobrīd es droši vien izskatos pēc fūrijas, kura ir gatava nogalināt jebkuru, kurš stāsies ceļā.
- Ou, ou, ko tik dusmīga? – Rebeka jautā, tikko ierauga mani. Leonardo stāv viņai blakus, abu rokām esot sadotām. Es novaikstos un novēršos. Sasodītie mīlas balodīši.
- Viņa uzzināja, ka Dominiks sarunāja atdot viņu meitu Džonatana dēlam par sievu, kad viņa paaugsies. Reakcija izrādījās emocionālāka, nekā biju gaidījis. – Logans atbild manā vietā, par ko izpelnās naida pilnu skatienu.
Leonardo sarauc pieri. – Kur ir problēma?
Stulbie, neko nesaprotošie magi! Skapī stāvošie trauki strauji pieņemas skaļumā, signalizējot par manu zūdošo pacietību.
- Viņš ir mags. – Puisis turpina. – Viņš ir spēcīgs mags ar karaliskām asinīm. Protams, ka jūsu bērnu nākotne tiks izlemta jau tagad, tas ir tikai normāli. Tā tas notiek vairums magu ģimeņu, īpaši spēcīgiem vecākiem. Viņš parūpējās, lai tavai meitai ir nākotne. Kas tur slikts?
Kas tur slikts? Viņš tiešām to nesaprot?
- Tas, ka viņš izlēma manā un savas meitas vietā. Kā viņš vispār varēja ko tādu nodarīt savam bērnam?
Viņš nesaprot. Ne Logans, ne Leonardo mani nesaprot. Viņiem tas šķiet ierasti, pieņemami.
- Daudzas sievietes būtu gatavas atdot visas savas maģiskās rezerves, lai tikai viņu bērns apprecētos ar kādu karalisku personu.
Uz plīts stāvošais katls izdod brīdinošu skaņu, vienai malai ieplaisājot.
- Puikas, atstājiet mūs vienas. – Rebeka ierunājas, tumšajām acīm vērojot mani. Tās ir tik nopietnas, ka uz brīdi es jūtos kā izmesta no laivas – kopš kuriem laikiem mana draudzene spēj būt nopietna?
Logans, šķiet, ir teju pateicīgs par iespēju aizmukt no manis, bet Leonardo tieši pretēji. Viņa skatiens neuzticīgi pārslīd par trīcošajiem traukiem līdz apstājas pie Rebekas. Uztraucas? Vai tik tiešām pastāv iespēja, ka Leonardo – tas iedomīgais maita, kuru pazīstu, uztraucas par Rebeku? Šī doma šķiet tik dīvaina, ka es pat nepievēršu uzmanību manis ieskaitīšanai kategorijā “drauds”.
- Es nekur neiešu. – Viņš izdveš, sperot soli tuvāk Rebekai. Trauki sāk rībēt skaļāk.
- Viss kārtībā. – Rebeka nomurmina, pagriežoties pret savu mīļoto. Meitenes rokas gulst uz puiša krūtīm mierinošā žestā. – Man nekas nekaitēs.
Laikam jau manas smadzenes ir pavisam nojūgušās, jo tieši šajā brīdī, kad visa mana būtība kliedz, lai dabūju Rebeku nost no tā idiota, es saprotu vienu lietu – viņi runā. Tas ir, Rebeka man neprasa tulkot katru puiša vārdu. Nē, viņa mierīgi runā. Varētu nodomāt, ka Leonardo vienkārši ir pārslēdzies uz latviešu valodu, bet vēl pāris sekundes atpakaļ šeit bija Logans un viņš saprata katru meitenes izrunāto vārdu, lai arī viņš vēl nav apguvis spēju saprast visas pasaules valodas.
Acis acumirklī pārslēdzas uz auru. Tik tiešām. Rebekā ir magu asinis. Niecīgs daudzums, šaubos, ka ar to pietiktu pat picas uzsildīšanai, taču tās tur ir. Šī apjausma ir tik pēkšņa un negaidīta, ka es tik vien spēju kā vērot viņus abus. Leonardo tik tiešām to izdarīja...
- Labi. Es būšu tepat. – Puisis beidzot izdveš un atstāj mūs vienas, pirms tam veltot man brīdinošu skatienu. Smieklīgi – mēs abi domājam, ka otrs kaut kādā veidā sāpinās Rebeku.
Durvis aizveras, bet Rebeka paliek klusa. Nesteidzīgiem soļiem viņa piesoļo pie viena no virtuves skapīšiem un apsēžas uz tā.
- Es piekritu kļūt par Leo otro sievu. – Meitene pēc brīža nosaka, ar šo vienu teikumu izsitot mani no līdzsvara.
- KO TU IZDARĪJI? – Neticīgi nokliedzos, iekšēji lamājot draudzeni par stulbumu. – Tu esi galīgi nojūgusies?
- Es esmu iemīlējusies, Talij. – Viņa tikpat mierīgā tonī turpina.
Viņa ir nojūgusies, ne iemīlējusies. Varbūt tie pat ir sinonīmi.
- Un mīlēt nozīmē iet uz kompromisiem. – Viņa turpina. – Es esmu šajā visā krietni īsāku laiku, bet, šķiet, man smadzenes strādā ātrāk. Ir laiks saprast, ka viņi ir magi. Viņi dzīvo citādā pasaulē, mēs nevaram to mainīt.
Ja Leonardo būtu Teits, es sāktu domāt, ka viņš ir mentāli ietekmējis manu draudzeni un tādēļ viņa tagad runā to bezsakaru.
- Kur ir kompromiss, Rebeka? Kur tas ir? Tajā, ka tu būsi mūžīgi otrā? Tas, ka viņš ies gaismā tikai ar otru sievu un tu būsi vienārši viņa personīgā gultasmeita?
Jā, es pāršāvu pār strīpu. Dusmas manās dzīslās vārās, un saglabāt pašsavaldību ir teju neiespējami. Draudzene pieļauj vienu kļūdu aiz otras un viss manis dēļ. Ja es toreiz nebūtu sadusmojusi Marianu, Rebeka nekad nenonāktu te, nekad neiepazītos ar to kretīnu.
- Nē, Talij, kompromiss ir tajā, ka es piekrītu būt viņa otrā sieva, bet viņš tik tiešām ņem mani par tādu, lai arī neesmu mags, lai arī viņa ģimene ir pret to. Klans piespiedu kārtā piešķirs viņam sievu, jo maga galvenais mērķis ir nest pēcnācējus. Tici man, viņš pats arī nav par to diez ko priecīgs. Viņš nostājās pret saviem principiem, jo viņš mani mīl, tāpat kā es viņu. – Meitene nosaka, joprojām būdama pārsteidzoši mierīga. – Tu nekad nespēsi izvedot veiksmīgas attiecības, ja nebūsi spējīga meklēt kompromisus un pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir.
Es iekožos lūpā. Idiote. Mana draudzene ir tāda idiote.
- Rebeka,tu viņu nemīli. Tu to neproti. Tu visu dzīvi esi skraidelējusi no viena vīrieša uz citu. Arī tagad šī ir vien tava kārtējā aizraušanās, kura ātri beigsies.
Es negribu teikt šos vārdus, galvenokārt tādēļ, ka neesmu par tiem pārliecināta. Rebeka vienmēr ir bijusi vētraina, viņa varēja mēneša laikā nomainīt vairākus puišus, katrs no kuriem viņasprāt bija tā “lielā mīla”. Viņai patika justies mīlētai, azarts un piedzīvojumi, un viņa necieta ieslīgt rutīnā. Tagad... es nezinu kā paskaidrot viņas attiecības ar Leonardo. No tām nāk citāda aura, it kā šoreiz tas būtu kas cits, kas nopietnāks.
- Talija, es viņu mīlu. Par to esmu vairāk kā droša. Iepriekš bija savādāk. Es viņu mīlu un esmu gatava uz visu viņa dēļ. – Meitene turpina, nokāpdama no skapīša un dodamās uz durvju pusi. – Dari to pašu – neesi tik egoistiska. Attiecības ir divu cilvēku kombinācija, tās nevar veidot tikai no tavām vēlmēm. Respektē viņu. Un, pats galvenais, beidzot kļūsti par magu. Tu vairs neesi cilvēks, tādēļ nedzīvo pēc cilvēku likumiem. Esi mags.
Pēc tā draudzene pamet mājas sienas.
