Lēnām dzīvošana šajā cietumā kļūst par rutīnu – es mostos, ēdu brokastis, eju uz treniņu, eju mājās, kādu laiciņu atpūšos, parunāju ar Rebeku, tad atkal cīņas maģijas treniņš un pēc tā vēl tikšanās ar Danielu, Loganu. Tam seko vakariņas, duša un miegs. Katru dienu viens un tas pats. Kādreiz bija kas līdzīgs, es dzīvoju noteiktā režīmā, taču tas savādā kārtā mani tik ļoti nenogurdināja.
Šī diena bija mazliet citāda. Mans cīņas maģijas treniņš bija pašā vidū, es mācījos elektrizēt priekšā nolikto manekenu, bet katru reizi pārspīlēju un pārvērtu nabagu par pelnu čupiņu. Enzo turpina atkārtot vienu un to pašu – ierobežo maģiju, bet es vienkārši to nespēju. Tā burtiski raujas uz āru.
Negaidīti zāles durvis atvēras, un es ieraugu pa tām ieejam Marianu. Satrauktu Marianu. Lai arī sieviete cenšas saglabāt aukstasinību, es nespēju neievērot trīcošo balsi un nervozo gredzena griešanu uz pirksta. Visi trīs skatieni acumirklī pievēršas viņai.
- Man jūs abus vajag, steidzami. – Viņa izdveš, ieskatīdamās gan Andrē, gan Enzo tieši acīs. Man tiek vien īss skatiens, it kā es šeit būtu vien sienas dekorācija.
Enzo uzreiz uzķer situācijas nopietnību. – Talija, šodienai treniņš beidzies.
Pēc tā viņš vienkārši satver Andrē aiz pleca un abi strauji iziet ārā no zāles Marianas pavadībā. Es palieku vienatnē, manai straujajai elpai esot par vienīgo skaņas avotu. Kas tas bija? Kas gan var būt tik svarīgs, lai pat Mariana, bezbailīgā, mūžīgi pašpārliecinātā Mariana būtu pārbijusies?
Protams, es to tā neatstāju. Man bija izcils skolotājs. Dominiks. Viņš man iemācīja triku.
Es izveidoju nelielu, caurspīdīgu lodīti un aizsūtu to nopakaļ aizgājušajiem. Tā bez problēmām iziet cauri sienai un drīz vien man izdodas atrast runātājus. Es jau atkal dzirdu Marianas balsi.
-... Teiti. – Es izdzirdu teikuma nobeigumu. Labu brīdi valda saspringts klusums.
- Ko viņi teica? – Beidzot Enzo iejautājas.
- Sākumā bija ierastā iebiedēšana, solīja mums visiem sāpīgu nāvi. – Mariana saspringti izdveš. Es sadzirdu arī akmeņu sišanos pret ietvi – viņi pārvietojas visai ātri. – Bet šoreiz viņi mainīja sarunas nobeigumu. Viņi ir gatavi sadarboties.
- Teiti? Gatavi sadarboties? – Šoreiz sarunā iesaistās Andrē. – Tas ir kaut kas jauns.
- Jā, ir gan. – Mariana stīvi izdveš. – Bet pretī viņi prasa...
Iestājas klusums. Es saspringti kodīju lūpu un vienā brīdī sajūtu asiņu piegaršu mutē. Nezināma iemesla dēļ es jūtos pārbijusies. Nav pat īsti skaidrs par ko iet runa.
- Henrijs jau gatavo savu dēlu troņa pārņemšanai. Ir tikai viena problēma... – Sieviete iesāk.
- Viņš nav precējies. – Andrē pabeidz viņas vietā. Mana sirds pamirst. Viņi taču nemērķē uz to, ko es domāju, vai ne? Viņi nevarētu...
- Viņi grib apmainīt Taliju pret mūsu klana dzīvību. Mums ir jādod atbilde līdz viņas dzimšanas dienai.
