Attapos viesnīcas gultā. Man nebija ne mazākās nojausmas, kā es šeit nokļuvu. Es vēlējos paķert kādu mašīnu un aizbraukt. Pavisam un uz neatgriešanos. Man bija jāaizmirst šī sasodītā pilsēta, kas turpina mani vajāt, neļaujot atgriezties normālā dzīvē.
Palūkojos uz logu un redzēju, ka diena pamazām pārvēršas vakarā, istabā ienākot krēslai. Redzēju Deivida muguru un spilgti balto kreklu, kurš pievilcīgi izcēla viņa muskuļoto ķermeni.
Izkāpu no gultas un grasījos doties prom, taču viņa balss mani apturēja.
-Atkal bēgsi? - Viņš dusmīgi noņurdēja. -Kas tev par daļu?! - Iekliedzos. Man vairs nebija bail no viņa.
-Es esmu šeit, lai tevi pieskatītu, bet tu dari visu, lai gulētu sazāļota! - Viņš uzbrēca. -Tad sazāļo! Velns parāvis, man nevajag tavu žēlastību! - Turpināju kliegt, nebaidoties par citu cilvēku miera traucēšanu.
-Tu esi stulba aita. - Deivids secināja.
-Un tu esi ietiepīgs mūllāps. - Noburkšķēju.
-Tāds cilvēks pārcieta mēri. - Deivids nedzirdami teica.
-Ko tu teici? - Indīgi jautāju, - Kā tu kaut ko tādu zini? - Jautāju.
-Minēju. - Viņš mierīgāk atteica.
-Nemelo. - Turpināju kliegt, jūtot, ka balss pamazām aizsmok, - Skaidrs. Skaidrs, kur tu to uzzināji. - Nočukstēju.
Devos uz izeju, šoreiz Deivids mani neapturēs.
-Nedomā tagad iet pie Džoannas. - Viņš teica, satverdams mani aiz elkoņa.
-Un kas tad būs? Man pie kājas. - Skatījos tieši viņam acīs, tad izrāvos un skrēju lejā pa kāpnēm.
Džoanna, kā ierasts, stāvēja vestibilā, tikai šoreiz tur nebija neviena cilvēka, ko apkalpot.
-Sveika, es ilgi gaidīju, kad beidzot atnāksi parunāt. - Viņa smaidot sveicināja. -Kāpēc tu viņam pateici? - Uzšņācu.
-Pateicu kam un ko? - Viņa tēloja izbrīnu, taču es redzēju viņas acīs, ka viņa ļoti labi saprot.
-Neizliecies. Paskaidro! - Iekliedzos, uzsitot pa leti.
-Klusāk, tu pamodināsi viesus! - Viņa pacēla balsi.
-Es gaidu! - Nelikos ne zinis par viņas aizrādījumu.
-Deivids gribēja zināt. Es tikai pateicu par mēri, kas tur slikts? - Džo jautāja.
-Es tev nelūdzu neko viņam skaidrot, saprati? Un turpmāk vispār ne vārda par mani, skaidrs? - Bļāvu.
-Labi. - Viņa izskatījās kā nopērts bērns. Aizgriezos un izņēmu no kabatas zāles, kuras pa taisno iemetu mutē.
-Iedod pudeli no bāra. - Teicu.
-Kam tev? - Džoanna vēlējās zināt.
-Tā nav tava sasodītā daļa! Iedod un viss, un pieskaiti to Deivida rēķinam. - Teicu.
Džoanna padeva man pudeli, un es pateicos. Izgāju ārā. Bija tumšs, apsēdos uz trepēm un atkorķēju pudeli. Šķidrums ielija kaklā, to dedzinot, bet man bija labi.
-Melānij. - Kāda balss mani izbiedēja. Pametu acis apkārt, taču nevienu neredzēju. -Ko tev vajag? - Izmetu, man vairs nebija bail ne no viena.
-Tev ir slikti, tu gribi prom, vai ne? - Balss turpināja mani uzrunāt.
-Jā, gaišreģi, tu uzminēji. - Smīnēju.
-Seko man. Es tevi aizvedīšu uz drošāku vietu un palīdzēšu aizbēgt. - Runātājs turpināja.
Es biju izdzērusi vairāk kā pusi un visa pasaule grīļojās. Taču mani piesaistīja viņa teiktais. Tikt prom. Būt brīvai. Piecēlos un sāku sekot balsij, nezinādama, kurp tā mani aizvedīs.
