Latvijā ir tik daudz skaistu un ļoti skaistu meiteņu. Es nevaru sevi saprast, kāpēc es tik ļoti sniedzos pēc šķietami nesasniedzamas meitenes. Vienu brīdi viss ir labi, vai ideāli, ar vienu kāju debesīs. Bet otru brīdi liekas, ka viss ir zudis. Laiku atpakaļ nekādas īpašās jūtas nebija ne pret vienu. Vienīgā saikne bija sekss un nākamajā dienā sveiki. Dažreiz tas bija uz vairākām dienām, bet tāpat, tikai sex un viss. Tagad jau gadu trešo neviena cita man nav bijusi un arī nebūs. Kaut arī nekā ar savu ideālu nesanāktu. Nostrādā mākslīgā barjera un nevienu citu klāt sev nelaižu, lai cik skaista meitene nebūtu. Pats apzinos, ka tas ir diezgan muļķīgi, bet es nevaru neko savai apziņai padarīt. Ja centīšos nedomāt, vai izdotos kādu dienu par viņu nedomāt, tad sapnī viņu tāpat satikšu. Sapnis- tā ir vieta, kur pēdējā laikā viņu satieku, no vienas puses skumji, bet no otras, tas priecē. Vismaz pāris pāris sekunžu ilūzija sapnī ir perfekta, kamēr neatver acis un saprot, ka tas atkal ir tikai izsapņots sapnis. Cilvēki mēdz teikt, ka sapņi mēdz piepildīties, iespējams man arī vajadzētu tam noticēt. Bet man tas nez kāpēc neizdodas. Tas varbūt tāpēc, ka esmu zaudējis uzticību pats sev un to ir grūti atgūt. Daudziem draugiem liekas, ka mani ideāli saprot un zin par mani visu, bet patiesība tāda, ka es pats sevi reizēm nepazīstu. Kāds mani pazīst kā nežēlīgu cilvēku, kausli kuram nekas nav svēts. Kādam es liekos labsirdīgs cilvēks, kurš nekad neatteiks izpalīdzēt vienalga kādā jomā, jo draugus nemēdzu atstāt nelaimē. Pats bekad nevienam neko neprasu. Nemāku atvainoties pat ja esmu vainīgs, bet piedodu katram mēslam. Pret dažādiem cilvēkiem, dažāda attieksme. Kādreiz nevarēju izprast cilvēkus, kuri taisa fake profilus, tagad nedaudz saprotu, bet kaut esmu feiks, citiem prātu nejaucu. Ar savu vārdu, uzvārdu, seju neko negribu publicēt. Lieka uzmanība nav nepieciešama. Sāku domāt, ka vajadzētu atkal kādu laiku padzīvot vienam, bez telefona un pārējiem štruntiem. Tā ir vieglāk kaut ko mainīt savā dzīvē un nav jābūt ne no viena atkarīgam, kā arī, nav par citiem jādomā. Vienīgi nevar zināt uz kuru pusi pēc tam raksturs mainīsies. Kad pierod pie vienatnes, tad beigās var negribēt ar kādu kontaktēties, vai otrs variants- pietrūks sabiedrība un kļūšu labāks. Domāju cik daudz ir tādu dīvainu cilvēku, kā es. Ar tik mainīgu dabu un attieksmi. Vienā ziņā jau ir labi pielāgoties apstākļiem, izdzīvo tas kurš māk pielāgoties. Vairumam jauniešu ļoti svarīgas lietas ir alkohols un ballītes. Es bez alkohola varu mierīgi iztikt, reizēm iedzeru, kad viss ir noriebies un no rīta konstatēju, ka ir vēl sūdīgāk. Dažreiz iedzeru pāris pudeles alus pēc darba karstā laikā un dodos gulēt. Ballītes mani mani nesaista , skaļa mūzika man gan patīk, bet kratīties deju placī gan ne. Bērnībā apgūtie deju kursi man nekādu labumu nav devuši. Uz balli, ja aizeju, tad iedzert vai izkauties. Izklausas nožēlojami, bet tā tas ir. Man patīk mājas tusiņi, vai tusiņi pie dabas, draugu lokā, bez liekām problēmām un policijas apmeklējuma nākamajā dienā. Pāris gadus atpakaļ gan bija savādāk. Jādomā vai es esmu jau savu laiku noballējis un palicis vecs un stulbs, vai gudrāks. Vispār uzskatu, ka labāk ja tusēt sāk ap 15 gadiem. Izklausas stulbi? Jo ātrāk sāk tusēt, jo ātrāk nāk apziņa par to kas ir labs un kas ne. Man pazīstamie veinaudži, kuri skolā bija mīkstie, teicamnieki un pārējie labie puikiņi tagad ir diezgan lieli dzērāji. Protams ne visi, bet vairums.
Derētu pārlasīt, kādu sviestu esmu sakūlis, sāku ar veinu domu, bet esmu aizpeldējis pavisam uz citu, laikam. Rakstu garlaicibas dzīts un visu ar vienu reizi, bez teksta un pieturzīmju labojumiem. Tāpēc nepievērsiet uzmanību manu pieturzīmju izvietojumam. Lai jums visiem jauka diena. Neesiet tādi dīvaiņi kā es undzīvojiet savu dzīvi skaisti un pēc saviem ieskatiem. Nelieniet citu dzīves un neļaujat citiem līst jūsu dzīvēs un mācīt jums, kā dzīvot. Katram sava dzīve un savs laiks. Cerība nekad nemirst, to aizmirst nedrīkt. (:
