Agrāk man šķit, ka dzīve, ko dzīvoju, ir piepildīta un notikumiem bagāta. Bet es maldījos. Mana dzīve bija vienmuļa, jo visi notikumi nemitīgi atkārtojās, mainījās tikai lokācija un izpildījums.
Man tik ļoti patika plānot savu laiku un visu salikt pa plauktiņiem. Vienmēr vajadzēja būt gatavam plānam, pretējā gadījumā es nezināju, kā rīkoties neordinārās situācijās.
Patiesībā es sevi ierobežoju tik, cik vien iespējams un neļāvu izkāpt ārpus noteiktajām kvadrāta robežām. Es nezināju, kas ir patiesa brīvība, lai gan mani jau neviens ar varu neturēja pie sevis. Un tomēr...
Es nepratu ļauties nezināmajam, lidot ar galvu pa priekšu iekšā aukstā ūdenī, dzīvot bez noteikta plāna un ierastās rutīnas.
Tad es pārtapu citā cilvēkā un man tika pasniegta pilnīgi cita dzīve. Citi principi, uzskati un rīcība, kas dažubrīd vēl aizvien kā pārsteidz, tā arī mulsina. Es esmu it kā tā pati, bet tajā pašā laikā pilnīga svešiniece.
Vairākas reizes esmu prātojusi, kā gan Deivids reaģētu, ja es viņu satiktu un uzrunātu. Viņš noteikti domātu, ka esmu pilnīgi ķerta, ka izliekos par viņa mīļo Keitu.
Es tik daudz domāju par to, vai viņš spētu mani pieņemt pavisam citā ķermenī. Vai viņš mani mīlētu ar īsi apcirptiem blondiem matiem, kaslnu augumu un pārāk lielām acīm. Ja mēs būtu mainītās lomās, es noteikti ilgi nedomātu un pieņemtu viņu vienalga kādā izskatā un agregātstāvoklī, bet es neesmu pārliecināta, vai Deivids rīkotos tāpat. Vai viņš vispār spētu rīkoties atbilstoši situācijai.
Es vairs ilgāk nespēju nogulēt neērtajā gultā, tāpēc izraušos no tās ārā un izstaipos. Par laimi Kerijas šovakar nav, un es varēju viena pati vāļāties pa samērā lielo gultu, izlikdamās, ka tā pieder tikai man vienai. Gluži kā agrāk mājās...
Dodos uz vietu, ko dēvējam par virtuvi un izvelku no krājumiem krekeru paku. Tajā pašā mirklī, kad esmu to atplēsusi vaļā, telpā ienāk arī Edijs, un es automātiski noduru skatienu, nevēlēdamās viņam skatīties virsū.
Pēc tās reizes bārā, kurā, kā viņš saka, tikai pajokojis, jo gribējis redzēt manu reakciju, neapzinoties, ka pārbiedēja mani līdz nāvei, es no viņa cenšos iespēju robežās izvairīties. Bet te nu mēs atkal esam – kamēr pārējie vēl guļ, nenojauzdami klusās rītausmas pielavīšanos, mēs atkal esam satikušies un šoreiz man arī nav, kur mukt.
-Labrīt. - Viņš nomurmina aizsmakušā balsī.
Es tikai pamāju ar galvu, jo man nudien negribas ar viņu pat pārmīt kaut vienu vārdu.
-Tu vēl dusmojies. - Tas skan kā secinājums, nevis jautājums.
Es jau atkal klusēju.
-Patiesībā man tev kaut kas jāatklāj. Es gribu tev to parādīt. - Viņš saka, un es paceļu skatienu. Viņš izskatās tāpat, kā agrāk. Saplēstie džinsi, milzīgais kamzolis un izpūrušie mati ir jau ierasta kombinācija.
Es turpinu nekustīgi sēdēt, cerot, ka tas ir kārtējais joks, un viņš drīz vien tīsies prom, ļaujot man vienatnē un klusumā baudīt sāļos krekerus, kas kož mēlē.
-Emīlij, lūdzu. - Puiša balss tiešām ir lūdzoša.
-Ja tas ir kāds joks, un tu centies nelietīgi tērēt manu laiku... - Iesāku, bet viņš neļauj pabeigt teikumu.
-Tas būs tā vērts. - Edijs saka un es pieceļos, lai sekotu viņam.
Visi tiešām vēl guļ, cits krāc, bet vēl kāds guļ ar seju tieši spilvenos, no malas izskatīdamies beigts. Mēs klusām lavamies ārā no angāra, kur mūsu soļi vienalga atskan pret betona segumu.
Edijs atver lielās durvis un nu troksnis vairs nav novēršams, tās iečīkstas un tad ar blīkšķi aizveras.
-Dodamies! - Viņš iesaucas un mēs skriešus metamies uz auto. Viņš aši to piedarbina un mēs braucam. Puisis atver visus logus, ļaujot vējam ķerties mūsu matos un apģērbā.
-Kur mēs braucam? - Es kliedzu cauri trakojošajam vējam. Tas izrauj man no mutes vārdus un aizsviež tos nebūtībā.
-Tūlīt redzēsi. - Edijs atkliedz pretī.
Mēs braucam cauri dusošajai pilsētai, garām greznām stikla ēkām, kurās atspīd pirmie saullēkta stari, klusiem parkiem un tukšām stāvvietām. Viss šķiet tik kluss, it kā nedzīvs, bet tajā pašā laikā dzīvību glabājošs.
Edijs skatās taisni uz priekšu, iekrampējies stūrē. Man nav ne jausmas, kāds ir viņa plāns, bet vēders nodevīgi sažņaudzas čokurā jau no domas vien, ko viņš spētu izdarīt. Varbūt tie bija kārtējie meli, lai mani pievilinātu un pēc tam iznīcinātu. Toreiz krodziņā neizdevās un bija jādomā labāks plāns.
Jebkurā gadījumā es nevaru izrādīt, ka baidos. Tas būtu gļēvi.
Visbeidzot norāde par apdzīvotu vietu paliek kaut kur aiz muguras un priekšā paveras kāds pakalns. Tas nav iespaidīgi augsts, tomēr tā virsotnē nekas neatrodas, lai gan tas ir meža ieskauts.
Edijs aptur mašīnu pie kāda no meža celiņiem, tad viņš noslāpē motoru un mēs klusējam. Man vēl aizvien ausīs šalc vējš.
Puisis visbeidzot izkāpj ārā un klusām aizver durvis aiz sevis. Es sekoju viņa darbībām, juzdama, ka nav vairs jābaidās.
Šķiet, Edijs ir aizturējis elpu.
-Es esmu tāds pats, kā tu. - Viņš saka savādā balsī.
-Kā tu to domā? - Vaicāju, nespēdama uztvert viņa domu.
-Emīlij, es arī esmu dvēsele citā ķermenī. - Viņš saka, pagriezdamies pret mani.
-Kā tu... - Mana sirds dauzās kā negudra. Vai tas ir kāds joks?
Viņš atrota vienu piedurkni un parāda nelielu, mirgojošu zīmi. Tā atgādina saritinājušos čusku.
-Tev ir tāda pati. - Viņš saka aizsmakušā balsī.
Ar trīcošām rokām arī pavelku uz augšu piedurkni. Man tiešām ir tāda pati zīme.
-Emīlij, vai zini, ko tas nozīmē? - Edijs saka.
Es papurinu galvu.
-Nesaki neko. - Es tik tikko spēju parunāt.
Un tad starp mums iestājas klusums.
Es nezinu, ko domāt.
