Jo ilgāku laiku es pavadu šajā svešādajā ķermenī, jo ar katru stundu, minūti un dienu es zaudēju saikni ar sevi. Tas ir ārkārtīgi biedējoši un negodīgi. Man ir jābūt par kādu citu, pat ja es to nevēlos.
Man ir jāpieņem savs savādais, tracinošais izskats, jādara tas, ko agrāk nekad nebūtu spējusi vai sev ļāvusi. Viss ir pārlieku sarežģīti. Es tik ļoti vēlējos atgriezties savā iepriekšējā ķermenī un būt mirklī, kad atveru acis un uzlūkoju Deividu.
Tai vajadzēja būt man pašai, nevis kādam citam, kas izdzīvos to, kas bija paredzēts tikai man.
-Tu esi gatava? - Man uzsauc kāds puisis, vārdā, Edijs. Es sāku pazīt ikvienu, kas diendienā atrodas man blakus, es sāku apjaust saikni, kas viņiem bija radusies ar Emīliju. Edijs sabužina savus sprogainos matus un uzrauj uz pleciem ādas jaku.
Palūkojos uz savu glāzi, kurā atrodas brendijs ar kolu un saraucu degunu. Esmu pusi jau izdzērusi, tikai lai pārējiem nerastos aizdomas, ka ar mani kaut kas nelāgs ir noticis, ja jau atsakos no sava "iecienītākā" dzēriena.
Jāatzīst, ka dzēriens nav viens no garšīgākajiem, bet arī nav pats ļaunākais, ko dzert.
-Tu pēdējā laikā esi savāda. - Viņš saka, vienā rāvienā izraudams vairākus šotus pēc kārtas.
-Kāda? - Jautāju, jo man ir svarīgi zināt, kāda bija Emīlija, lai spētu vismaz kaut druksu viņu imitēt.
-Pārāk mīksta. Pazīstot tevi, tu vienā mirklī jau būtu iztriekusi to niecīgo glāzīti un mēs jau sen būtu devušies ceļā, lai mazliet piepelnītos. - Viņš pasmīkņā, cieši vērodams mani.
Es ātri iztukšoju atlikumu no plastmasa glāzītes un pieceļos, ignorēdama savādo sajūtu kājās un reiboni.
Kerija apliek roku man ap pleciem un iedod ātru buču uz vaiga. Mēs visi kopā pametam milzīgo angāru, kas laikam ir mūsu kopīgā mājvieta un dodamies "ielās", kā jau visiem patīk to tā dēvēt.
Iepriekš man nekad nepatika vēlu naktīs atrasties ārpus mājas, it īpaši svešā vietā, kas ir nomaļa, bet dīvainu tipiņu iecienīta. Izskatās, ka man ierastie paradumi būs ātri vien jāmaina, ja vien gribēšu iejusties starp "saviem draugiem".
-Mums vajag sadalīties. - Kerija ierosina. Sākas apspriede, visi apkārt čalo, un tas manī raisa apjukumu.
-Tā būtu prātīgi. Es varu braukt ar Denisu, Edijs ar Kristoferu, tu ar Emīliju... - Piedāvā Janiss, kas, šķiet, ir visvecākais un arī tāds kā līderis.
-Es gribu ar Emīliju. - Edijs ierunājas, un es lūkojos viņa sejā, kas ir tikai pa pusei apspīdēta, pateicoties netīrajai laternas gaismai.
-Nu gan... - Kerija pārbola acis pret debesīm un nopūšas, - Mēs esam visienesīgākais tandēms, pateicoties Emas prasmei novērst šoferu uzmanību un veiklajiem pirkstiem. - Viņas balsī saklausu aizvainojumu.
-Tieši tāpēc. Es arī gribu iemācīties tik labi apieties ar citiem, lai spētu tik prasmīgi viņus aptīrīt. - Viņš oponē, un es apjūku vēl vairāk.
Lai gan Emīlijas ķermenis man daudz ko ir parādījis priekšā, par šo man nekas nav zināms. Man pat nav nojausmas, par ko viņi šobrīd diskutē.
-Ļausim tad arī pašai Emīlijai izvēlēties. - Janiss saka, pātraukdams čalošanu, kas pamazām jau ir ārpus rāmjiem. Visi momentā apklust un skatās man virsū.
Palūkojos uz Keriju un Ediju, mēģinot saprast, kurš mani nosodītu mazāk, ja kaut kas notietu greizi... Tā būtu mana mīļotā vai tomēr čalis?
Ar čaļiem ir vieglāk, viņi netaisa tik lielu brēku un liekas scēnas.
-Piedod, Kerij... - Es iesāku, bet Edijs priekā palceas gaisā un parāda draudzenei mēli.
Viņa šķiet vīlusies, tomēr neko diži neizrāda, bet nostājas blakus Kristoferam, kas līdzjūtīgi apskauj meitenes plecus. Tā vien liekas, ka Kerijai manī nākas vilties pilnīgi visu laiku un nav jau brīnums, jo man nav ne jausmas, kā pret viņu pareizi jāizturas, lai meitene neuzmestu lūpu ik pēc 20 minūtēm.
Janiss vēl nodod kaut kādas instrukcijas un visi sarosās. Vēderā rodas mulsinoši kņudoša sajūta. Visi kaut kur izklīst, bet Edijs pavēcina man gar acīm mašīnas atslēgas.
Uzreiz atgriežās nepatīkamās atmiņas par starmešiem un apdullinošo troksni, kas radās pēc tam.
-Vēlies braukt? - Viņš vaicā, bet es stīvi papurinu galvu. Man nevajadzētu kādu mirkli sēsties pie auto stūres...
-Labi, šo nevienam neteikšu. - Viņš pačuksta, kaut gan citi jau ir izklīduši.
Tālākais paiet kā miglā. Viņš brauc kā negudrs, neievērojot nevienu brīdinājuma zīmi. Par laimi pilsētas centrs ir tukšs, bet uz katra līkuma vai asāka pagrieziena aizžmiedzu acis, jo man šķiet, ka atkal sajutīšu to pašu nepiepildīto tukšuma sajūtu.
Vienā brīdī man pat šķita, ka mēs mirsim, jo viņš apdzina kādu auto, būdams pretējā joslā un par mata tiesu izvairīdamies no sadursmes ar kravas auto.
Es asi ievilku gaisu starp zobiem.
-Es patiešām nesaprotu, kas tev lēcies, Ema. Tu taču dievināji ātrumu un trakulīgu braukšanu. - Edijs saka, aizdegdams cigareti.
Viņš ievelk dūmu un izpūš to turpat salonā.
Pēc neilga laika mēs apstājamies ceļmalā un ejam prom no mašīnas. Man nav skaidrs, kāpēc tik neloģiskas darbības, bet es paļaujos uz Edija iepriekšējo pieredzi.
Es lūkojos tumšajās debesīs, bet viņš klusē. Es jau zināju, ka ar čaļiem ir daudz vienkāršāk. Viņi neuxdod nevajadzīgus jautājumus un liek mierā...
Līdz brīdim, kad aiz līkuma parādās pirmā mašīna, kas izgaismo ērmainos kokus.
-Aiziet, Ema, es gribu redzēt tavu talantu. - Edijs iesaucas un mana sirds auļo kā negudra.
Meklēju jebkādu paveidienu, kas man tagad būtu jādara, bet nekā nav. Galva šķiet tukša, bet mašīna tuvojas lielā ātrumā.
Dzirdu ausīs skanām apkārtējo balsis.
Mašīna jau ir gandrīz tepat klāt, bet man vēl aizvien nav ideju.
