Keita
Visas tālākās darbības notiek kā pa miglu. Es atceros tikai pāris fragmentus. Edijs satvēra manu plaukstu savējā un veda lejā pa kāpnēm. Viņš kaut ko teica lejā sēdošajai kundzei par to, ka mums vajag doties uz karnevālu, bet visas mantas ir nelaimīgā kārtā palikušas mājās.
Un tad mēs nonācām tādā mazā būcenīti, kas ir pārbāzts ar dažādām mantām, tērpiem, spilgtām parūkām. Tur smaržo pēc pelējuma un lētām smaržām, kas vēl aizvien nav zaudējušas savu esenci. Edijs paskatās uz mani un tad paberzē pirkstos kādu daļu no spilgti rozā parūkas.
-Šādi mēs noteikti būsim nepamanāmi. - Viņš sarakstiski piebilst.
Spuldzīte virs mums vēl aizven šūpojas, mētājot nespodro gaismas kūli šurpu turpu. Mēs atkal stāvam viens otram tuvu klāt, iespiesti starp košajiem tērpiem un atribūtiem. Es jūtu Edija elpu uz savas sejas, tā ir strauja, bet tajā pašā laikā nomierinoša. Vienā mirklī man šķiet, ka mūsu lūpas saskarsies un mēs vienosimies grēcīgā skūpstā, taču viņš tikai pārliecas man pāri un satver kaut kādu apģērbu.
Tas nošvirkst gar ausīm un iegulst puiša rokās. Viņš tikai atglauž savus izpūrušos matus un nokrekšķinās.
-Sameklē kaut ko sev. Es gribu ātrāk pie sievas un bērniem. - To pateicis, viņš iziet no nelielās telpas, atstājot mani vienu. Nikni pāršķirstu nekam nederīgos apģērbus, jau zinot, ka nespēšu atrast neko sev piemērotu. Dusmu asaras svilina vispirms kaklu, bet pēc tam vaigus.
Nesaprotu kas man lēcies, bet man jāpārstāj nemitīgi iztēloties situācijas, kad Edija lūpas pieskaras manējām, bet rokas cieši apvijas ap puicisko ķermeni.
Pēc mirkļa es arī pametu šauro, smacīgo telpiņu, ietērpdamās mētelī ar leoparda rakstu. Dodos garām Edijam un recepcijā sēdošajai dāmai, lai aplūkotu sevi spogulī.
Mētelis sniedzas līdz ceļiem, tas lieliski piestāv maniem, blondajiem matiem, kas gandrīz nemaz neizskatās pēc parūkas...no attāluma...ļoti, ļoti liela attāluma. Lai tik ļoti neievērotu neīsto matu kušķi, esmu centusies to kaut nedaudz paslēpt zem melnas platmales. Rokās man ir melna, maza somiņa, kas tikai papildina manu jauno un svešādo izskatu.
-Ļoti labi! - Sieviete pieceļas no savas vietas un pienāk man tuvāk, - Vēl tikai sarkanas lūpas un būsiet gatavi karnevālam. - Viņa pasniedz man melnu iepakojumu. Kamēr krāsoju lūpas, jūtu Edija skatienu duramies sānos, bet nepievēršu tam uzmanību, lai gan rokas dreb kā negudras. Kas man lēcies?!
Tad es uzmetu ašu skatienu arī Edijam. Viņš ir sameklējis kaut ko ļoti līdzīgu - mētelis ir smilškrāsā un galvā ir tumši pelēka naģene. Puisis izvelk no kabatas cigāru un ieliek to mutē, atgādinot kādu filmu tēlu no 70-tajiem.
-Jūs nu gan esat saskaņojušies. Gluži kā īsts pāris. - Sieviete turpina runāt, bet es noduru acis. Lai Edijs ir tas, kas paskaidro, ka mēs neesam pāris, tikai divi svešinieki, kas nejauši satikušies. Viss, kas mums ir kopīgs, ir mērķis atgriezties savos iepriekšējos ķermeņos, lai turpinātu to dzīvi, kāda tā bija pirms šī visa murga.
-Tā, jaunieši. Tuvākais autobuss pienāks pēc pusstundas un jūs man esat pārādā tūkstots eiro. - Viņa noklāsta, atvērdama kaut kādu kladi.
-Tūkstots eiro? - Mēs teju reizē iesaucamies. Par šīm lupatām un nekvalitatīvajiem atribūtiem?!
-Tieši tā. Tās visas ir unikālas kolekcijas no tiem laikiem, kad vēl spēlēju teātrī. Jūs vispār aptverat, kāda vērtība ir antīkām precēm? Tūkstotis par to, kas jums abiem ir mugurā, ir tikai spļāviens jūrā! - Viņa saka.
Man tādas naudas nav. Paskatos uz Ediju un viņš smagi nopūšas, cīnīdamies ar sevi.
Ja mēs novilksim drēbes un dosimies ārā tāpat, mūs ātri vien pamanīs un notvers, jo līdz pieturai ir jāiet vēl kāds gabaliņš. Tūkstots eiro ir auksta cena, ko maksāt par mūsu drošību, taču, nesamaksājot to, pastāv lielāka varbūtība, ka mūs noķers. Patiesībā tūkstots eiro par brīvību nemaz nav tik šausminoši.
Edijs paskaidro, ka aizies pakaļ naudai, un es viņam sekoju, nevēlēdamās palikt divatā ar to trako kundzīti, kura uzskata, ka pārdevusi mums īstus dārgumus.
Vīrietis klusām aizver aiz mums durvis. Viņš izskatās pagalam apjucis.
-Man nav tādas naudas. - Viņš runā pusčukstus.
-Ko tad lai mēs darām? - Atbildu tikpat klusi. Mēs esam pilnīgās sprukās. Tā sieviete mūs nelaidīs ārā pa durvīm, iekams nebūsim samaksājuši to sasodīto summu vai atdevuši viņai atpakaļ drēbes.
-Es cenšos to izdomāt! - Viņš nedaudz paceļ balsi, bet tad apklust pavisam.
Paskatos sienas pulkstenī un secinu, ka līdz autobusam ir vēl 20 minūtes. Tas ir ilgs laiks.
-Mēs varētu viņai atstāt visu, kas mums bija līdzi. - Es ierosinu. Manā gadījumā tās bija pāris drēbes, ar kurām šeit ierados. Varbūt viņa varēs tā pievienot savai kolekcijai un mēģināt kādam citam nopārdot desmit reizes dārgāk.
-Es nevaru. - Edijs iebilst. Man gribas jautāt, kādēļ nē, tomēr iekožu mēlē un nolemju vismaz šajā reizē paklusēt.
-Man ir kaut kāda daļa viltotās naudas. Atdošu visu, kas ir un tad laidīsimies lapās. - Puisis nolemj, un es tikai pamāju, jo man tāpat nav labāka plāna.
Edijs satver somu, un es vēlreiz ielūkojos pulkstenī. Vēl 10 minūtes līdz autobusam.
-Ja mēs nepaspēsim, ar mums būs cauri. Mēs vairs nevarēsim šeit atgriezties un arī nekur tālu aizbēgt... - Es saku, aptverdama, kādu risku esam uzņēmušies.
-Esi sveicināta realitātē, princesīt. Ja tu tikai tagad apzinies, cik riskants ir šis pasākums, tad man vairs nav ar tevi par ko runāt. - Edijs iebiksta man ar savu plecu un parāda mēli.
Nesaprotu, kāpēc viņš pēkšņi ir kļuvis tik rotaļīgs. Tieši mirklī, kad mēs zināsim, vai šis plāns vispār ir bijis dzīvotspējīgs. Es sekoju viņam lejā pa kāpnēm, apzinādamās, ka šī vairs nebūs nekāda drošā vietiņa, kur patverties, ja kāds mums dzīsies pakaļ.
Vēderā viss sagriežas. Man sāk reibt galva un tirpt pirksti. Jo vairāk mēs tuvojamies trepju beigām, jo vairāk šķiet, ka sirds tūlīt izlēks pa muti un aizbēgs prom pirms es būšu to vēl aptvērusi.
-Te būs jūsu nauda. - Edijs noliek čupiņu uz viņas galda. Pa vidu ir ieliktas pāris papīra loksnes. Es pasmaidu par viņa atjautību, bet tad atceros, ka tā varētu ļoti dārgi mums izmaksāt.
-Mums jāsteidzas, ja negribam nokavēt vienīgo autobusu dienā. - Piebilstu, - Paldies jums tiešām par visu. Mēs novērtējam, ka šo darījāt mūsu labā. - Es saku, cenšoties mazināt spriedzi.
Sieviete savāc naudu un velta mums laipnu smaidu, novēlot veiksmi. Tā tiešām būs vajadzīga, man gribas atbildēt, bet noriju šo teikumu.
Visbeidzot mēs esam ārā. Pietura ir saredzama, bet līdz tai ir jāiet vismaz divas minūtes. Mēs klusējam. Cenšos iet pēc iespējas elegantāk, lai būtu vēl grūtāk mani identificitēt. Sirds turpina dauzīties, man nemitīgi šķiet, ka no meža kāds izlēks un mūs tūlīt noķers.
Ausīs skan pašas asinis, kas sajaukušās ar koku šalkoņu. Edijs kaut ko saka, bet es nesaklausu nevienu pašu vārdu.
Tad mēs tālumā sadzirdam tādu kā rūkoņu. Tas varētu būt autobuss.
Edijs uzliek uz acīm brilles, un es daru to pašu. Transportlīdzeklis patiesi tuvojas. Mēs esam tik tuvu uzvarai.
Jau pa gabalu sākam māt, lai tas apstātos, un es uzelpoju tikai mirklī, kad aiz manis aizveras durvis. Tas ir diezgan pilns, bet mēs atrodam vietas gandrīz pašās beigās.
Atspiežu galvu pret Edija plecu un skaļi nopūšos.
-Neticami, ka mums izdevās. - Es saku, cik vien klusi spēdama. Viņš tikai pamāj.
Pēc laiciņa autobuss atkal piestāj, lai izlaistu un ielaistu cilvēkus.
Es uzreiz pamanu Keriju un uzreiz aiz viņas Janiss. Arī viņi ir maskējušies, taču sejas nav aizsegtas.
Piebikstu Edijam un viņa ķermenis uzreiz sastingst.
Abi ieņem vietas uzreiz aiz šofera un neitrāli pārskata visus sēdošos. Es nolaižu acis un izvelku no somas kaut kādu žurnālu.
Uzvara bija tik tuvu..
